Radons mājoklī: kā to izmērīt un samazināt

Mēra ar pasīvo detektoru, ko novieto telpā un pēc noteikta laika nosūta laboratorijai. Pareizais mērījuma ilgums ir vismaz divi mēneši, ideālā gadījumā pilns gads, un tas jāveic apkures sezonā, kad logi tiek turēti ciet un gaisa apmaiņa ir vismazākā. Detektoru liek zemākajā apdzīvotajā stāvā, telpā, kurā cilvēki tiešām uzturas, tātad guļamistabā vai dzīvojamā istabā, nevis pagraba noliktavā.

Īsie, dažu dienu mērījumi, kurus mēdz piedāvāt ātrai pārbaudei, orientējošai ainai der, bet lēmumu par dārgiem būvdarbiem uz to pamata pieņemt nevajag. Radona koncentrācija diennakts laikā var svārstīties vairākkārt atkarībā no laikapstākļiem, vēja un tā, vai kāds ir vēdinājis.

Atsevišķi vērts padomāt par ūdeni. Privātmājās ar dziļurbumu radons var būt izšķīdis arī gruntsūdenī un nonākt telpā, ūdeni izmantojot. To pārbauda ar ūdens analīzi laboratorijā; risinājums parasti ir ūdens aerācija, nevis gaisa sistēma.

Visbiežākā kļūda nav radona ignorēšana, bet gan renovācija bez ventilācijas. Kad nomaina vecos logus pret hermētiskiem un noblīvē ēkas apvalku, dabiskā gaisa apmaiņa, kas agrāk notika caur neblīvumiem, apstājas. Radona koncentrācija tādā mājā var pieaugt vairākkārt, un tas pats notiek ar mitrumu un oglekļa dioksīdu. Cilvēks pamana kondensātu uz logiem un smacīgumu, bet radonu nepamana nekad.

Cena par šo kļūdu ir dubulta: vispirms samaksā par siltināšanu, pēc tam par ventilācijas ierīkošanu jau gatavā ēkā, kas ir dārgāk nekā to paredzēt projektā. Pareizā secība ir ventilācijas risinājums vienā projektā ar siltināšanu, un mērījums pirms un pēc darbiem.

Rīcību sāk no lētākā. Vispirms nodrošina regulāru gaisa apmaiņu un pārbauda esošo ventilācijas kanālu darbību, tad noblīvē plaisas pamatos, grīdas un sienu savienojumus, komunikāciju ievadus un pagraba lūku. Ja ar to nepietiek, ierīko radona novadīšanas sistēmu, proti, zem pamatplātnes izveido atsūkšanas punktu un ar ventilatoru izvada gaisu virs jumta, radot zem mājas nelielu retinājumu.

Pēc jebkuras darbības jāatkārto ilgstošs mērījums. Būtiskais secības noteikums: mēra, tad dara, tad mēra vēlreiz. Ja kāds piedāvā uzstādīt sistēmu bez sākotnējā mērījuma, tā ir zīme, ka tiek pārdota iekārta, nevis risināta problēma.

Izmaksas atšķiras ļoti plaši atkarībā no tā, vai māja ir jauna vai vecā apbūve, vai ir pagrabs un cik liela ir plātne, tāpēc reālu priekšstatu dod tikai divi vai trīs tāmju piedāvājumi. Ventilācijas risinājums jāsaskaņo ar būvspeciālistu, kuram ir attiecīgās jomas prakses tiesības.

Visbiežāk radonu sajauc ar tvana gāzi jeb oglekļa monoksīdu. Tās ir pilnīgi dažādas lietas: tvana gāze rodas nepilnīgā degšanā krāsnī, kamīnā vai gāzes iekārtā, iedarbojas dažu minūšu laikā un ir tūlītēji nāvējoša, un to konstatē sadzīves detektors. Radons nāk no zemes, neko nesmaržo, sekas iestājas pēc gadiem, un sadzīves tvana gāzes detektors to neuzrāda vispār. Nopirkt tvana detektoru un uzskatīt, ka radona jautājums atrisināts, ir viena no izplatītākajām maldu darbībām.

Otrs sajaukums ir ar pelējumu un mitrumu pagrabā. Tie liecina par sliktu ventilāciju, kas tiešām korelē ar radona uzkrāšanos, bet paši par sevi nav radona pazīme, un to novēršana negarantē, ka radona līmenis kritīs zem atsauces vērtības.

Trešais: augsts radona līmenis nav pamats domāt, ka mājoklis ir nepārdodams vai bīstams dzīvošanai šodien. Tas ir ilgtermiņa risks, kas ir tehniski samazināms.

Neviena karte neaizstāj mērījumu: radona potenciāls var atšķirties dažu simtu metru attālumā, un ēkas konstrukcija ir vismaz tikpat svarīga kā grunts. Aktuālo atsauces līmeni un prasības darba vietām, tostarp pagrabtelpām un ūdensapgādes objektiem, publicē Radiācijas drošības centrs, un tās mēdz tikt precizētas.

Jautājumi par veselības sekām konkrētam cilvēkam, jo īpaši smēķētājam vai bijušajam smēķētājam, ir jārunā ar ģimenes ārstu; šis raksts apraksta tikai mehāniku un mērīšanas kārtību.