Vai mūsdienās vēl pastāv kolonijas?

ES tiesībās ir divas skaidri nodalītas kategorijas, un tās ir vērts zināt arī tīri praktiski. Tālākie reģioni, piemēram, Kanāriju salas, Madeira, Azoru salas, Martinika, Gvadelupa, Francijas Gviāna, Reinjona un Majota, ir pilntiesīga ES daļa: tur ir spēkā ES tiesības, tur ir eiro un tur darbojas vienotais tirgus, lai gan ar pielāgojumiem attāluma dēļ.

Aizjūras zemes un teritorijas, piemēram, Grenlande vai Franču Polinēzija, ir tikai asociētas: to iedzīvotāji ir ES dalībvalsts pilsoņi, bet teritorija neietilpst ES muitas un nodokļu telpā. Praktiskā sekas Latvijas ceļotājam vai sūtītājam ir tiešas: sūtījums uz Martiniku ir iekšējs ES sūtījums, bet sūtījums uz Grenlandi ir sūtījums uz trešo teritoriju ar muitas deklarāciju un iespējamu PVN un muitas maksājumu.

Tests ir viens jautājums: kas pieņem iedzīvotājiem saistošos likumus un vai iedzīvotāji šo likumdevēju ievēlē. Ja likumus pieņem cita valsts un vietējiem tur nav balsstiesību, tā ir atkarīga teritorija. Ja likumdevējs ir vietējs un tikai aizsardzība un ārpolitika ir kopīga, tā ir autonomija vai brīvā asociācija.

Okupācija ir pavisam cita lieta: tā ir svešas valsts militāra kontrole pār citas suverēnas valsts teritoriju, un to regulē starptautiskās humanitārās tiesības, nevis dekolonizācijas normas. Latvijas gadījums no 1940. līdz 1991. gadam starptautiski tika kvalificēts tieši kā okupācija un prettiesiska aneksija, un lielākā daļa Rietumvalstu to neatzina, saglabājot Latvijas diplomātisko pārstāvniecību darbību. Tieši tāpēc Latvija atjaunoja neatkarību, nevis to ieguva no jauna.

Reti atcerēts, bet vēsturiski precīzs fakts: Kurzemes un Zemgales hercogiste hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 17. gadsimtā iegādājās un mēģināja apdzīvot Tobāgo salu Karību jūrā un Sv. Andreja salu Gambijas upē. Valdījums bija īss un ekonomiski nestabils, un to pārtrauca kari Eiropā.

No tā izriet neparasta kombinācija: Latvijas vēsturē ir gan neliela koloniāla epizode, gan pašas okupācijas pieredze 20. gadsimtā. Sarunās par dekolonizāciju šī divkāršā perspektīva ir vērtīgāka nekā vienkārša piederība vienai vai otrai pusei.

Bieži sajauc trīs lietas: pašreizējo ANO sarakstu, bijušās kolonijas un ekonomisko atkarību, ko sauc par neokoloniālismu. Tikai pirmā no tām ir juridiska kategorija ar noteiktu sarakstu. Apgalvojums, ka kāda valsts „joprojām ir kolonija“, jo tās ekonomiku kontrolē ārvalstu kapitāls, ir politisks vērtējums, nevis statusa apraksts, un strīdā tas sabrūk pie pirmā jautājuma par likumdevēju.

Precīzs teritoriju skaits mainās, un dažos gadījumos, piemēram, par Rietumsahāru un Gibraltāru, pašai ANO un iesaistītajām valstīm ir atšķirīgs viedoklis par to, kas vispār ir pareizā procedūra. Aktuālais saraksts jāskatās ANO dekolonizācijas sadaļā, nevis jāpaļaujas uz skaitli rakstā.