No kā finansē valsts apmaksāto veselības aprūpi Latvijā?

Finansēšanas modeli nosaka Veselības aprūpes finansēšanas likums. Nacionālais veselības dienests slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm, ģimenes ārstiem, speciālistiem un aptiekām un apmaksā tiem sniegtos pakalpojumus atbilstoši noteiktajiem tarifiem. Tas nozīmē, ka pacients par valsts apmaksātu pakalpojumu maksā tikai pacienta iemaksu, ja tāda paredzēta, nevis pilno cenu.

Tiesības uz valsts apmaksātu veselības aprūpi ir noteiktām personu grupām, tostarp Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, personām ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju, kā arī atsevišķām citām kategorijām, kas noteiktas likumā. Precīzo personu loku un tiesību apliecināšanas kārtību publicē Nacionālais veselības dienests, un savu statusu var pārbaudīt valsts pārvaldes pakalpojumu portālā.

Valsts apmaksātais pakalpojumu apjoms nav neierobežots. Ir noteikts pakalpojumu grozs, kā arī pacienta iemaksas un līdzmaksājumi, no kuriem atbrīvotas noteiktas iedzīvotāju grupas, piemēram, bērni un grūtnieces. Pastāv arī pacienta maksājumu kopsummas ierobežojums kalendāra gadā. Konkrētās summas un atbrīvojumu saraksts ir noteikti Ministru kabineta noteikumos un tiek pārskatīti.

Praksē vissvarīgākais ir zināt, kā šajā sistēmā pārvietoties. Ieeja ir ģimenes ārsts, pie kura jābūt reģistrētam; viņš ārstē pats vai izraksta nosūtījumu pie speciālista. Bez nosūtījuma valsts apmaksātā kārtībā var apmeklēt atsevišķus speciālistus, kuru saraksts ir publicēts, piemēram, ginekologu, oftalmologu un dermatologu. Ja rinda pie speciālista ir gara, ir vērts pajautāt citu ārstniecības iestādi vai pārbaudīt rindas citā pilsētā, jo līgums ar dienestu ir vairākām iestādēm.

Otrs praktiskais jautājums ir maksājumi. Saņemot pakalpojumu, ir vērts saglabāt čekus un izziņas par pacienta iemaksām, jo tieši ar tiem apliecina gada kopsummas sasniegšanu un iespējamos atbrīvojumus. Tāpat der zināt, ka pakalpojums, kas iestādē tiek piedāvāts „ātrāk par maksu“, ir maksas pakalpojums ārpus valsts apmaksātās kārtas, un par to ir tiesības saņemt skaidru informāciju pirms piekrišanas.

Daļa pakalpojumu, piemēram, plaša zobārstniecība pieaugušajiem un estētiskās procedūras, valsts apmaksā tikai izņēmuma gadījumos vai neapmaksā vispār. Šo daļu iedzīvotāji sedz paši vai ar brīvprātīgās veselības apdrošināšanas polisi, ko bieži nodrošina darba devējs. Polise ir papildinājums valsts sistēmai, nevis tās aizstājējs, un pirms tās izmantošanas ir vērts pārbaudīt, kuri pakalpojumi ir iekļauti un kādi ir limiti.