Vašingtons Ērvings: kas viņš bija

Ērvings dzimis Ņujorkā tirgotāja ģimenē un rakstīt sāka kā satīriķis, publicējoties ar izdomātiem vārdiem. 1809. gadā viņš izdeva izsmejošu Ņujorkas vēsturi, kuras autorību piedēvēja izdomātam holandiešu hronistam Dīdriham Knikerbokeram. Mistifikācija bija tik sekmīga, ka vārds Knikerbokers iegāja pašu ņujorkiešu apzīmējumā un vēlāk pat basketbola kluba nosaukumā.

Viņa slavenākā grāmata ir 1819. un 1820. gadā burtnīcās izdotā Džefrija Kreijona skiču grāmata, kas ir īsu stāstu, ceļojuma iespaidu un eseju krājums. Tieši tur ievietoti abi stāsti, ko šodien zina visi: par vīru, kurš aizmieg Ketskilu kalnos un pamostas pēc divdesmit gadiem jau citā valstī, un par skolotāju, kuru nakts ceļā vajā jātnieks bez galvas. Abos redzama Ērvinga metode: eiropeiska teiksmas uzbūve, pārstādīta amerikāņu ainavā.

Ērvings ilgus gadus dzīvoja Eiropā. Anglijā viņš iepazinās ar Valteru Skotu, kurš pamudināja viņu pievērsties vācu teiksmām, bet Spānijā, strādājot ar arhīviem, tapa gan Kristofora Kolumba biogrāfija, gan Alhambras teikas, kas Eiropā radīja romantisku priekšstatu par mauru Granadu. Vēlāk viņš bija ASV sūtnis Spānijā, un pēdējos mūža gadus pavadīja savā mājā pie Hadsonas upes.

Kāpēc viņš svarīgs ne tikai amerikāņiem: Ērvings ir agrīns piemērs profesionālam rakstniekam, kurš pelnīja ar grāmatām, nevis ar mecenāta atbalstu, un kurš mērķtiecīgi cīnījās par autora tiesību ievērošanu pāri robežām. 19. gadsimtā pārpublicēšana bez atlīdzības bija ierasta prakse, un tieši šī paaudze panāca, ka autors par savu darbu saņem samaksu arī citā valstī.

Latviešu lasītājam Ērvings visbiežāk nonāk rokās nevis tieši, bet ar ekranizāciju un pārstāstu starpniecību, tāpēc sižeti ir pazīstamāki nekā autora vārds. Ja gribas lasīt oriģinālo tekstu, ņemiet vērā, ka tā ir 19. gadsimta sākuma angļu valoda ar gariem teikumu periodiem un ironisku stāstnieka masku; mūsdienu saīsinātās bērnu versijas šo ironiju parasti noņem pilnībā.

Ērvinga vieta literatūras vēsturē ir starp apgaismības eseju un romantisko novelīti. Viņš rakstīja īsus, noapaļotus stāstus laikā, kad prozā dominēja garie romāni, un ar to ietekmēja vēlākos amerikāņu novelistus, tostarp Edgaru Alanu Po, kurš īso stāstu jau apzināti izkopa kā patstāvīgu žanru. Ērvinga humors ir maigs un ironisks, bez vēlāko gadsimtu asuma, un tieši tāpēc viņa teksti labi iet kopā ar skolas vecuma lasītājiem. Ir vērts zināt arī to, ko Ērvingam mūsdienās pārmet. Viņa Spānijas un Kolumba grāmatas veidoja romantizētu, vietām neprecīzu priekšstatu par vēsturi, un daļa vēlāko mītu par Kolumbu ir nākuši tieši no šīs literārās, nevis akadēmiskās tradīcijas. Tāpēc Ērvingu lasa kā rakstnieku, nevis kā vēstures avotu.