Uzticības izteikšana, vispārīgi runājot, ir noraidoša attieksme pret personas rīcību. Juridiskā nozīmē tas attiecas uz formālu aizrādījumu no pārvaldes institūcijas, kas liecina par nepatiku pret to, kā kāds uzvedās noteiktā situācijā. Ja persona tiek nosodīta, papildu sodi nav paredzēti, ir tikai atzīme pastāvīgajā ierakstā, ka reģistrēts noraidījums, taču parasti darbība tiek uzskatīta par ļoti smagu, jo tā var kaitēt personas reputācijai.
Uzticības izteikšanas procedūra atšķiras atkarībā no valsts un iesaistītās autoritatīvās iestādes. Parasti jebkura struktūra, sākot no valsts likumdevēja līdz privātai organizācijai, var izvēlēties izteikt neuzticību kādam no saviem biedriem vai izteikt neuzticības izpausmi, nosodot kādas ar šo iestādi kaut kādā veidā saistītas ievērojamas publiskas personas darbības. Ja tiek vērsts pret organizācijas vadītāju, šai personai ir jānostājas malā un jābalso, jo tiek uzskatīts, ka cilvēkiem nav lietderīgi vadīt savu neuzticības izteikšanas procesu.
Uzticības gadījumā tiks uzrakstīts oficiāls dokuments, kurā aprakstīts pārkāpums un izteikta noraidoša attieksme. Ja neuzticības izteikums iegūst balsu vairākumu, kad tā tiek nodota balsošanai, tā tiks ierakstīta protokolā. Ja organizācija ir pamanāma, tas var piesaistīt plašsaziņas līdzekļu uzmanību un šis jautājums var tikt plaši reklamēts. Piemēram, kad valsts likumdevējs nosoda valsts vadītāju, tas tiek dedzīgi apspriests visā valstī.
Dažos gadījumos pēc cenzūras var veikt papildu darbības. Piemēram, ja advokātu asociācija izsaka cenzūru advokātam, to var papildināt ar tiesvedību, lai apturētu advokāta licenci praktizēt vai atteiktu advokātu, pilnībā aizliedzot turpmāku juridisko praksi. Tāpat cenzūra var brīdināt citas organizācijas un cilvēkus par kādas personas darbībām, kā arī var izraisīt civilprasību vai citu prasību tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu.
Daži kritiķi uzskata, ka nosodīšana ir tukša žests, jo tam nav būtiskas sekas. Citi uzskata, ka tā ir efektīva metode cilvēku disciplinēšanai gadījumos, kad disciplīnas pasākumi var nebūt pieejami, liekot viņiem brīdināt, ka viņu publiskās darbības tiek ievērotas un atzīmētas. Piemēram, ja kādas pārvaldes institūcijas loceklis kampaņas pasākumā izsaka rasistiskus komentārus, tas nav pamats izslēgšanai no institūcijas vai citiem sodiem, taču personu var nosodīt kā brīdinājumu. Tas darbojas arī kā publisks paziņojums, skaidri norādot, ka vecāku organizācijas vienpusēji neatbalsta vai neapstiprina savu biedru rīcību.