“Saprātīga persona” ir juridisks izteiciens, ko izmanto gan krimināltiesībās, gan deliktu tiesībās. Tas attiecas uz teorētisku cilvēku sabiedrībā, kurš savā uzvedībā izrāda vidēju spriedumu, prasmi vai rūpību. Civillietās vai krimināllietās, kas saistītas ar nolaidību, kā salīdzinājuma pamats, lemjot par atbildības jautājumiem, tiek izmantots saprātīgas personas standarts. Tiesu sistēmā saprātīgas personas teorija tiek piemērota šādam jautājumam: kā tādos pašos apstākļos būtu izturējies vidusmēra cilvēks?
Šī teorētiskā persona, kas nav ne pārāk piesardzīga, ne pārāk bezbailīga, nodrošina objektīvu standartu, pēc kura tiek vērtēta citu cilvēku uzvedība. Tomēr saprātīgas personas standartu nevar vienādi piemērot visiem cilvēkiem. Ir paredzami atšķirīgi uzvedības standarti, pamatojoties uz dažādām indivīda īpašībām.
Spriežot rīcību, saprātīgas personas tiesības ņem vērā uztveri, pieredzi un zināšanas. Piemēram, persona nevar noliegt zināšanas par tādiem vispārzināmiem faktiem kā ledus slidenums vai alkohols, kas pasliktina spēju vadīt transportlīdzekli. Cilvēku, kas iesaistīti darbībās, kurām nepieciešamas īpašas prasmes, pieredze vai apmācība, piemēram, ārstu vai lidmašīnu pilotu, uzvedība tiek vērtēta, salīdzinot ar tās pašas grupas pietiekami kvalificētu locekļu standartiem.
Individuālās fiziskās īpašības ir vēl viens faktors, kas jāņem vērā. No personas ar fiziskiem traucējumiem netiek sagaidīts, ka tā ievēros viņam neiespējamu uzvedības standartu. Tomēr garīgās spējas tiek ignorētas kā standarts. Kāds, kuram trūkst emocionālas stabilitātes, spriestspējas vai inteliģences, nav attaisnots no nespējas rīkoties kā saprātīgs cilvēks. Likumā ir tikai viens, viens objektīvs saprātīgas uzvedības standarts, un to nemazina ne garīgās veselības, ne garīgo spēju apsvērumi.
Tomēr noteikti ārējie faktori ir būtiski saprātīguma noteikšanā, jo tie var ietekmēt cilvēka rīcību. Piemēram, steidzami ārkārtas situācijas apstākļi var likt saprātīgiem cilvēkiem pieļaut kļūdas. Tiek ņemti vērā arī pieejamie resursi. Ja nepieciešamie resursi ir ierobežoti, dažas darbības var būt saprātīgas, kas citādi nebūtu saprātīgas.
Bērni netiek pakļauti tādiem pašiem standartiem kā pieaugušie. Atšķirībā no pieaugušajiem, tiek ņemti vērā tādi subjektīvi faktori kā vecums, intelekts un pieredze. Parasti bērni, kas jaunāki par 7 gadiem, ir atbrīvoti no kriminālatbildības vai civiltiesiskās atbildības par nolaidību.