B hepatīta infekcija ir galvenais hronisku aknu bojājumu cēlonis, kas var izraisīt dzīvībai bīstamu cirozi, vēzi vai pilnīgu aknu mazspēju. Vīruss, kas izraisa infekciju, ir ļoti grūti ārstējams un pašlaik tiek uzskatīts par neārstējamu, taču jaunākie jauninājumi medicīnā un klīniskā B hepatīta terapija ir ievērojami uzlabojuši pacientu ar šo slimību izredzes. B hepatīta terapija var ietvert pretvīrusu zāles, kas aptur vīrusu šūnu replikāciju, un interferona zāles, kas uzlabo imūnsistēmas aizsardzību. Pacientiem, kuriem ir bijušas nopietnas ilgstošas infekcijas komplikācijas, var būt nepieciešama aknu transplantācija, lai izvairītos no letālām komplikācijām.
Pretvīrusu līdzekļi vairumā gadījumu ir visefektīvākie B hepatīta terapijas komponenti. Populārākās zāles ir adefovirs, tenofovirs, lamivudīns un entekavīrs, ko var lietot atsevišķi vai kombinācijā. Šādus pretvīrusu līdzekļus sauc par nukleozīdu reversās transkriptāzes inhibitoriem (NRTI), pamatojoties uz veidu, kā tie cīnās pret B hepatīta vīrusu. NRTI iekļaujas vīrusa RNS un bloķē reversās transkriptāzes enzīmu aktivitāti, ķimikālijas, kas nepieciešamas vīrusu replicēšanai un iebrukumam jaunos audos. NRTI parasti ir ļoti efektīvi, lai palēninātu aknu bojājuma progresēšanu un dažos gadījumos to faktiski mainītu.
Lielākajai daļai pacientu B hepatīta terapijas laikā papildus pretvīrusu līdzekļiem tiek nozīmētas zāles ar interferonu. Interferoni uzlabo balto asins šūnu efektivitāti, cenšoties cīnīties ar vīrusu patogēniem un iznīcināt tos. Lai gan pretvīrusu zāles var lietot iekšķīgi katru dienu, interferonus parasti ievada injekciju veidā vienu līdz trīs reizes nedēļā. Pacienti, kuri labi reaģē uz zālēm, var būt jāārstē tikai dažus mēnešus, savukārt citi var turpināt terapijas kursu divus gadus vai ilgāk. Lietojot interferonus un NRTI, var rasties dažas nepatīkamas blakusparādības, piemēram, slikta dūša, svara zudums, nogurums un drudzis, tāpēc ārstam ārstēšanas laikā var būt jāpielāgo devas vai jāizmēģina dažādas zāles, lai ierobežotu negatīvās reakcijas.
Aknu transplantācija ir nepieciešama tikai kā daļa no B hepatīta terapijas, ja jau ir noticis nopietns, paliekošs aknu bojājums. Pacienti, kuriem jāveic transplantācijas procedūras, parasti tiek hospitalizēti vismaz nedēļu pirms to veikšanas, un viņiem tiek ievadītas imūnsistēmu nomācošas zāles, lai samazinātu orgānu atgrūšanas iespējamību. Pēc transplantācijas cilvēkam, iespējams, būs jāpaliek slimnīcā vēl vairākas dienas, lai veiktu uzraudzību, un pēc tam visas dzīves laikā regulāri jāveic veselības pārbaudes. Tiek ieviestas specializētas diētas, vingrojumu un zāļu lietošanas vadlīnijas, lai sniegtu pacientiem vislabākās iespējas atgūties no procedūrām un turpmāk izvairīties no B hepatīta komplikācijām.