Sāpju svecītes ir pretsāpju zāļu formulējums, kas paredzēts taisnās zarnas ievietošanai. Taisnās zarnas gļotādas ātri absorbē zāles un ļauj tām sākt cirkulēt asinsritē, lai ātri mazinātu sāpes. Šajā formātā ir pieejamas daudzas zāles, un dažos gadījumos tas var būt vēlamais ievadīšanas veids. Dažas no šīm zālēm ir kontrolējamas vielas, un tām var būt nepieciešama īpaša apstrāde.
Pacientiem var būt nepieciešama rektāla ievadīšana, ja viņiem ir vemšana vai viņi ir bezsamaņā, kas var padarīt orālo ievadīšanas veidu nepārdomātu. Sāpju svecīti var lietot arī tad, ja pacientam ir iespējami zarnu darbības traucējumi. Piemēram, vēža slimniekam var būt problēmas ar medikamentu lietošanu iekšķīgi. Pat ja pacients aktīvi vemj, zāles var nepalikt pietiekami ilgi, lai uzsūktos visa deva, savukārt svecītei būs laiks izšķīst un cirkulēt asinsritē.
Morfīnu un citus opiātus pacientam var padarīt pieejamus kā sāpju svecītes. Vēl viena alternatīva ir intravenozas zāles, kuras dažiem pacientiem var būt grūti ievadīt. Cilvēkiem ar zemu asinsspiedienu un citām asinsvadu problēmām var nebūt injekcijām piemērotas vēnas. Pacientiem mājās var būt vieglāk lietot svecīti, nekā sagatavot intravenozu injekciju vai gaidīt aprūpes sniedzēju, kas var piegādāt injicējamos medikamentus.
Turklāt šādā veidā var formulēt arī nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus. Tas var būt noderīgi pacientiem ar kuņģa darbības traucējumiem, ko izraisa ilgstoša zāļu terapija. Zāļu ievadīšana caur taisno zarnu var dot kuņģim un zarnu augšējai daļai iespēju dziedēt. Pretsāpju svecīšu sastāva stiprums var atšķirties, un pacientiem var tikt piedāvātas vairākas izvēles devas atkarībā no sāpju līmeņa jebkurā brīdī.
Dažiem pacientiem sāpju svecīšu lietošanas laikā var rasties tādas blakusparādības kā slikta dūša, zarnu bojājumi un reibonis. Ieteicams atturēties no smagās tehnikas lietošanas, līdz pacients redz, kā zāles ietekmē koordināciju. Bažas var radīt arī tādas blakusparādības kā tumši vai spilgti sarkani izkārnījumi, jo tie var liecināt par zarnu gļotādas kairinājumu vai asiņošanu. Ja pēc zāļu lietošanas pacients vairs nejūt adekvātu sāpju kontroli, var būt nepieciešams mainīt devu vai izmēģināt jaunas zāles. Tolerance mēdz rasties laika gaitā, īpaši pacientiem ar augstu sāpju līmeni, un ir svarīgi pēc iespējas efektīvāk pārvaldīt sāpes, lai nodrošinātu pacienta komfortu un vispārējo veselību.