Kas ir sāpju fizioloģija?

Sāpju signāls nav vienvirziena. No smadzeņu stumbra, īpaši no pelēkās vielas ap ūdensvadu, lejup uz muguras smadzeņu aizmugurējo ragu nāk šķiedras, kas signāla pārslēgšanos bremzē. Šajā bremzēšanā piedalās organisma paša opioīdi, serotonīns un noradrenalīns.

Tieši tāpēc sāpju izjūta tik ļoti atkarīga no apstākļiem. Smagi ievainots cilvēks briesmu brīdī sāpes var nejust vispār un pamanīt brūci tikai vēlāk; tas pats ievainojums mierīgā situācijā sāpētu nepanesami.

Otrs bremzes veids darbojas pašā muguras smadzeņu līmenī. Rupjās taustes un vibrācijas šķiedras, ieejot tajā pašā segmentā, daļēji noslāpē sāpju signāla pārslēgšanos. Šis ir zinātniskais pamats tam, kāpēc sasisto vietu instinktīvi berzē un kāpēc darbojas siltuma un vibrācijas līdzekļi.

Lejupejošā sistēma var arī pastiprināt sāpes. Bailes, gaidīšana, miega trūkums un ilgstošs stress nobīda līdzsvaru uz pastiprināšanas pusi, un tas nav iedomāšanās, bet mērāma nervu sistēmas darbības maiņa.

Bojātos audos izdalās prostaglandīni, bradikinīns, kālija joni un citas vielas, kas nociceptoru slieksni pazemina. Rezultātā tas, kas parasti nesāpētu, sāk sāpēt, un tas, kas sāpētu nedaudz, sāp stipri. To sauc par perifēro sensitizāciju, un tā ir iemesls apdegušas ādas jutīgumam pret siltu ūdeni.

Pretiekaisuma sāpju zāles iedarbojas tieši šeit, bremzējot prostaglandīnu veidošanos. Tās nenoslāpē nervu, bet atjauno tā normālo jutības slieksni.

Ja sāpju signāls turpinās ilgi, mainās arī muguras smadzenes un smadzenes. Aizmugurējā raga neironi kļūst viegli uzbudināmi, un sāpju laukums paplašinās ārpus sākotnējā bojājuma. To sauc par centrālo sensitizāciju, un tā izskaidro, kāpēc hroniskas sāpes bieži saglabājas pēc tam, kad audi jau ir sadzijuši.

Hroniskas sāpes tāpēc nav vienkārši „ilgstošas akūtas sāpes“. Tās ir atsevišķs stāvoklis, kurā mainījusies pati sāpju sistēma, un to ārstē citādi: ar kustību, pakāpenisku slodzi, miega atjaunošanu un mērķtiecīgām zālēm, nevis tikai ar pretsāpju līdzekļiem.

Iekšējo orgānu sāpju šķiedras ienāk muguras smadzenēs tajā pašā segmentā, kur ādas šķiedras no noteikta ķermeņa apvidus, un abas pārslēdzas uz tiem pašiem neironiem. Smadzenēm nav veida, kā noteikt, no kura avota signāls nācis, un tās to piedēvē ādai, jo no turienes signāli nāk daudz biežāk.

Tā rodas pārnestās sāpes. Sirds sāpes tipiski jūtamas aiz krūšu kaula, kreisajā rokā, kaklā vai apakšžoklī. Žultspūšļa sāpes izstaro uz labo lāpstiņu. Diafragmas kairinājums jūtams plecā, jo diafragmas nervs nāk no tiem pašiem kakla segmentiem, kas apnervo pleca ādu.

Tāpēc sāpju vieta ne vienmēr norāda uz bojājuma vietu. Tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc sāpes krūtīs, kaklā vai apakšžoklī nekad nevajadzētu skaidrot pašam.

Neatliekamā palīdzība jāsauc, ja parādās spiedošas vai dedzinošas sāpes krūtīs, kas ilgst vairāk par dažām minūtēm, sevišķi ar elpas trūkumu, svīšanu vai sliktu dūšu; ja galvassāpes sākas pēkšņi un ir vissmagākās mūžā; ja vēdera sāpes ir stipras un vēders kļūst ciets; ja muguras sāpēm pievienojas kāju vājums vai urīna un vēdera izejas kontroles zudums.

Plānveidā pie ārsta jāgriežas, ja sāpes ilgst vairākas nedēļas, ja tās modina naktī, ja pavada drudzis vai svara zudums, ja tās pastāvīgi pastiprinās vai ja tās sākušās pēc traumas.

Ar sāpēm strādā ģimenes ārsts, atkarībā no cēloņa neirologs, traumatologs ortopēds, reimatologs vai algologs, un hroniskās sāpēs būtiska ir fizioterapeita un psihoterapeita līdzdalība. Šeit aprakstīti tikai mehānismi, un nekas no tā neaizstāj ārsta apskati.

Sāpes, kas rodas no audu bojājuma un vesela nerva, ir nociceptīvas. Tās parasti apraksta kā sāpošas, dūcošas vai asas, tās skaidri saistītas ar kustību vai spiedienu, un tās mazinās, audiem sadzīstot.

Sāpes, kas rodas no paša nerva bojājuma, ir neiropātiskas. Tās apraksta citādi: dedzinošas, durošas kā strāva, ar tirpšanu, un bieži tās parādās vietā, kur āda vienlaikus ir notirpusi. Raksturīgi, ka viegls pieskāriens, piemēram, palags vai apģērbs, izraisa sāpes.

Šī atšķirība nav akadēmiska. Neiropātiskas sāpes bieži slikti padodas parastajiem pretsāpju līdzekļiem, un tām lieto pavisam citas grupas zāles, tāpēc ārstam svarīgi, kā tieši cilvēks sāpes apraksta.

Trešais bieži sajauktais jēdziens ir sāpju stiprums un bojājuma apjoms. Tie nav savstarpēji proporcionāli. Sīks papīra iegriezums pirkstā var sāpēt stiprāk nekā liels zilums augšstilbā, jo pirkstgalā nociceptoru blīvums ir nesalīdzināmi lielāks.

Iesitot pirkstu, vispirms nāk asas, precīzas sāpes, un tikai pēc brīža otrs, dūcošs vilnis. Tas nav iedomas: pirmo vilni nes ātrās A delta šķiedras, otro lēnās C šķiedras. Abu viļņu starplaikā organisms jau ir paguvis atraut roku.

Sāpju jēga kļūst redzama tad, kad tās trūkst. Cilvēki ar iedzimtu nejutību pret sāpēm negūst nekādu priekšrocību: viņi sakož mēli, nepamana lūzumus, staigā uz savainotas kājas un tāpēc iegūst smagas locītavu un kaulu pārmaiņas. Tas pats notiek ar cukura diabēta izraisītu pēdas jutības zudumu, kad neliela čūla paliek nepamanīta.

No tā izriet praktiska atziņa: sāpes nav ienaidnieks, ko vienmēr jāapklusina, bet informācija. Tomēr ilgstošas sāpes šo informatīvo vērtību zaudē un pašas kļūst par slimību, un tieši tāpēc ilgstošas sāpes nav jāpārcieš klusējot.