Imanuels Kants apgaismības laikmetā rakstīja filozofiskus traktātus, kuros bija aplūkota loģika, empīriskie pierādījumi, jutekļu ievade un epistemoloģija jeb kā mēs apgūstam to, ko zinām. Mēs varam novietot viņa domas laikmetā, kuru interesē zinātniskā metode, reliģija un metafizika, ētiskas sabiedrības un konkurējošās uzskatu sistēmas. Kants atbildēja empīristiem un racionālistiem, apgalvojot, ka viss, kam mēs ticam, ir jāfiltrē caur mūsu maņām un prātu. Tādējādi patiesību nosaka tas, kā mēs saprotam un orientējam zināšanas par objektu, neatkarīgi no tā, kādas citas “neatkarīgas” īpašības objektam varētu būt.
Savas ilgās dzīves laikā no 1724. līdz 1804. gadam Imanuels Kants sniedza daudzus ieguldījumus mūsdienu filozofijā, attīstot to, ko viņš sauca par “pārpasaulīgo ideālismu”. Visu savu dzīvi viņš pavadīja savā dzimtajā Austrumprūsijā, strādājot vietējā universitātē, lasot mūsdienu apgaismības filozofus un rakstot traktātus vācu valodā. Viņš komentēja visu, sākot no Dieva esamības un beidzot ar skaistuma estētiku, kā arī pētīja, kā iesakņojušās, oficiālas zināšanu kopums ietekmē vidusmēra cilvēku. Vienmēr vēloties veicināt brīvību, neatkarību un vienlīdzību, viņa teorijas mudināja cilvēkus uzņemties atbildību par savu patiesību noteikšanu.
Kants sintezēja divu pretēju domu skolu filozofijas, lai liktu pamatu pārpasaulīgajam ideālismam. Daudzos veidos viņa teorijas paredzēja, kā 20. gadsimta fizika saprot novērošanu, kā arī to, kā neirologi mūsdienās uztver apziņu. Empīristi, īpaši Deivids Hjūms, uzskatīja, ka mēs varam paļauties tikai uz to, ko zinām par pasauli, izmantojot tiešu, pieredzes informāciju, tostarp emocijas un atskaites sistēmu. Tomēr racionālisti veicināja loģiskās zināšanas, kas tika uzkrātas, secinātas vai secinātas no citām abstraktām zināšanām, jo tās bija neatkarīgas no cilvēka uz cilvēku.
Tieša atbilde Deividam Hjūmam, Kants 1781. gadā uzrakstīja grāmatu “Tīrā saprāta kritika”. Šajā nozīmīgajā darbā viņš apgalvoja, ka mūsu pasaules uztvere noteikti ir ierobežota. Šie ierobežojumi vai filtri galvenokārt ir mūsu maņas un mūsu domu organizācija, ko nosaka mūsu smadzeņu fizioloģija. Mēs apgūstam zināšanas gan organiski, gan abstrakti, bet iegūšanas process nav nodalāms no pašām zināšanām.
Ierobežojumiem, par kuriem runāja Kants, nav negatīvas nozīmes. Tos var uzskatīt par filtriem, modeļiem, valodu, instrumentiem, apziņu vai mūsu iztēles robežām, kas strukturē uzskatu noturību. No tā izriet, ka, ja pastāv metafiziskas jeb virsjūtīgas parādības, cilvēkiem tās nav pieejamas. Neapgalvojot, ka pasaule ir ilūzija, Kants joprojām uzskata, ka visi tās objekti ir fundamentāli neizzināmi kā neatkarīgi no mūsu iesaistīšanās to novērošanā.