Oglekļa nanoputas ir oglekļa allotrops. Allotrops ir vielas variants, kas sastāv tikai no viena veida atomiem. Vispazīstamākie oglekļa alotropi ir grafīts un dimants. Oglekļa nanoputas, 5. oglekļa allotrops, 1997. gadā atklāja Andrejs V. Rode un viņa komanda Austrālijas Nacionālajā universitātē Kanberā sadarbībā ar Ioffe Fizikāli-tehnisko institūtu Sanktpēterburgā. Tā molekulārā struktūra sastāv no oglekļa stīgām, kas savienotas kopā zema blīvuma, miglas veidā.
Oglekļa nanoputas dažos aspektos ir līdzīgas iepriekš ražotajiem oglekļa un silīcija aerogeliem, taču ar aptuveni 100 reižu mazāku blīvumu. Oglekļa nanoputas ar elektronu mikroskopu ir plaši pētījušas Džons Džapintsakis un Krētas universitātes komanda. Tās ražošanu un izpēti galvenokārt ir aizsākuši Grieķijas, Krievijas un Austrālijas zinātnieki.
Oglekļa nanoputas tiek ražotas, apdedzinot liela impulsa augstas enerģijas lāzeru ar grafītu vai nesakārtotu cieto oglekli, kas suspendēts kādā inertā gāzē, piemēram, argonā. Tāpat kā aerogēliem, oglekļa nanoputām ir ārkārtīgi liels virsmas laukums un tas darbojas kā labs izolators, kas pirms deformācijas var tikt pakļauts tūkstošiem grādu pēc Fārenheita. Pēc izskata tas ir praktiski caurspīdīgs, galvenokārt sastāv no gaisa un diezgan trausls.
Viena no neparastākajām oglekļa nanoputu īpašībām ir feromagnētisms; to pievelk magnēti, piemēram, dzelzi. Šī īpašība pazūd dažas stundas pēc nanoputu izgatavošanas, lai gan to var saglabāt, atdzesējot nanoputas līdz ārkārtīgi zemai temperatūrai, aptuveni -183°C (-297°Fārenheita). Citi oglekļa alotropi, piemēram, fullerēni augstā spiedienā, uzrāda dažas magnētisma īpašības, bet ne tādā līmenī, kā to dara oglekļa nanoputas. Oglekļa nanoputu magnētiskās īpašības atgādina zinātniekiem, ka vielas magnētismu nevar noteikt vienkārši pēc vielas veida, bet arī pēc tās alotropa un temperatūras.