Jaunākais dziļā kosmosa teleskops WMAP ir noteicis, ka pašreizējā, novērojamā Visuma platums ir 156 miljardi gaismas gadu, un kļūda ir mazāka par 1%. Sākumā varētu šķist neiespējami, ka zinātnieki ir tik pārliecināti par šo astronomisko mērījumu, taču šis skaitlis ir sašaurināts gadiem ilgo pētījumu rezultātā un noteikts ar vairākiem pētījumu ceļiem. Turklāt Visuma lielums ir cieši atkarīgs no tā formas, vecuma, paātrinājuma un kopējās masas, tāpēc mēs esam ļoti pārliecināti par šo skaitli.
2003. gadā Wilkinson Microwave Anizotropy Probe nosūtīja pietiekami daudz datu, lai zinātnieki varētu publicēt ārkārtīgi uzticamus pētījumus, kas atklāja divus iepriekš nezināmus faktus. Viņi noteica, ka Visums ir plakans, kas nozīmē, ka standarta Eiklīda ģeometrija ir derīga lielākajā mērogā. To var saprast, sakot, ka taisna līnija vairāk vai mazāk paliek taisna tik ilgi, kamēr tā stiepjas. Viņi arī konstatēja, ka tas paātrinās ar arvien lielāku ātrumu, kas nozīmē, ka visa masa aizlido viena no otras arvien lielākā ātrumā. WMAP dati izmērīja mūsu novērojamā Visuma temperatūru, ko sauc par kosmisko mikroviļņu fona starojumu, ar nepieredzētu precizitāti ar 5% kļūdu. No šiem faktiem mēs varam secināt tādus skaitļus kā tā rādiuss.
Atcerieties, ka Visuma izmērs nav nemainīga vērtība, kā arī objekta izmērs, kā mēs to tradicionāli saprotam. Tas faktiski ir pašas telpas lielums, un, telpai paplašinās, palielinās arī telpa starp planētām, zvaigznēm un galaktikām. Visuma sākumā Lielais sprādziens radīja telpu un laiku, kā mēs tos pazīstam. Kopš tā brīža telpa ir paplašinājusies, tāpēc mēs nosakām tās lielumu, izmērot, cik tālu gaisma varēja nokļūt kopš Lielā sprādziena, kā arī to, cik daudz telpas izstieptas.
Mēs, iespējams, varam skatīties vai sazināties tikai līdz malai jeb “horizontam”, kur gaisma ir ceļojusi kopš Visuma sākuma. Visuma lielums nozīmē telpu, kurā mēs varam mijiedarboties ar jebko. Mēs nekad neuzzināsim, kas ir “aiz” šīs robežas, jo par to neko nevar zināt, tāpēc ir neloģiski apsvērt mūsu Visuma “ārpus” sfēru vai brīnīties, par ko mēs “izplešamies”.
Neatkarīgu mūsu Visuma lieluma mērījumu var iegūt, pētot vecākās zvaigznes. Vecākās mūsu atrastās zvaigznes, iespējams, ir kaut kur no 11 līdz 14 miljardiem gaismas gadu vecas. Ja mums būtu zvaigznes, kas vecākas par lielāko attālumu, ko gaisma varēja nobraukt, tad mēs zinātu, ka ar mūsu aprēķiniem kaut kas nav kārtībā; viņiem nepietiktu laika attīstīties.