Utilitārisms ir ētisks pamats efektīvai morālai rīcībai. Būtībā tas ir balstīts uz preces kvantitatīvo noteikšanu lietderības ziņā un mēģinājumu palielināt šo daudzumu. Lietderība bieži tiek definēta kā laime vai bauda, lai gan ir arī citi varianti, piemēram, preferenču apmierināšana vai preferenču utilitārisms. Šo sistēmu bieži definē kā centienus panākt vislielāko labumu lielākajam skaitam. Ir arī daudz utilitārisma apakšvirzienu ar dažādiem brīdinājumiem un zemsvītras piezīmēm par pamattēmu. Tā ir konsekvenciālisma forma, kur mērķi attaisno līdzekļus: ja ir jāšķērso negatīvās lietderības pagaidu ieleja, lai sasniegtu lielākas lietderības virsotni, tad šī doktrīna to atbalsta.
Utilitārisms kopš tā pirmās formulēšanas ir izmantots kā pamats, lai argumentētu dažādu darbību vai politisko filozofiju vērtību. Cilvēkiem utilitāras domas, iespējams, ir bijušas jau ļoti ilgu laiku, taču rakstos tās cēlušās no grieķu filozofa Epikūra. Mūsdienu utilitārisma pirmsākumi meklējami 18. gadsimta britu filozofā Džeremijā Bentemā. Viņš savu formulējumu nosauca par “lielākās laimes principu”. Pēc Bentema sekoja Džons Stjuarts Mills, kurš ļoti apbrīnoja Bentemu un publicēja slaveno īso darbu Utilitārisms. Mūsdienās Džons Stjuarts Mills ir vārds, kas visbiežāk tiek saistīts ar šo doktrīnu.
Savā rakstā Mills apgalvoja, ka kultūras, intelektuālām vai garīgām baudām ir dziļāka nozīme nekā tikai fiziskai baudai, jo kāds, kurš ir pieredzējis abus, pirmo vērtētu augstāk. Citos savos darbos, piemēram, esejā Par brīvību, Mills izmantoja utilitārismu, lai argumentētu savu “brīvības principu”, kurā teikts, ka “vienīgais mērķis, kura dēļ var likumīgi īstenot varu pār jebkuru civilizētas kopienas locekli, pret viņa gribu, ir lai novērstu kaitējumu citiem.”
Kopš Mill laikiem ir izstrādātas vairākas utilitārisma variācijas. Visaptverošais ietvars ir saderīgs ar vairākām dažādām filozofijām. Pirmais ievērojamais dalījums ir starp akta utilitārismu un valdīšanas utilitārismu. Saskaņā ar akta utilitārismu katra darbība tiek izskatīta katrā gadījumā atsevišķi un tiek izvēlēta saskaņā ar kuru tiek prognozēts, ka tā radīs visaugstāko lietderību. Saskaņā ar noteikumu utilitārismu morālais aģents cenšas formulēt un rīkoties saskaņā ar noteikumiem, kas palielina lietderību, ja tie būtu konsekventi jāievēro.
Negatīvajā utilitārismā mērķis ir samazināt negatīvo lietderību — sāpes un ciešanas —, nevis maksimāli palielināt pozitīvo lietderību, jo tiek apgalvots, ka negatīvās lietderības negatīvums ir lielāks nekā pozitīvās lietderības pozitivitāte. Tomēr ir norādīts, ka tas nozīmē, ka mums ir jārīkojas, lai radikāli samazinātu iedzīvotāju skaitu vai pat to pilnībā likvidētu, kā apakšmērķi likvidēt negatīvo lietderību. Šī iemesla dēļ šī variācija ir pretrunīga.