Kas ir kodolakumulatori?

Atsevišķu elementu nepārtrauktas radioaktīvās sabrukšanas rezultātā kodolakumulatori izplūst. Šīs neticami ilgmūžīgās baterijas joprojām atrodas teorētiskajā un attīstības stadijā, taču tās sola nodrošināt tīru, drošu, gandrīz bezgalīgu enerģiju. Tie ir paredzēti personīgai lietošanai, kā arī inženierbūvei, aeronautikai un medicīniskai ārstēšanai.

Gandrīz maģiska elektroenerģijas ražošana kodolbaterijās ir iespējama, pateicoties betavoltaikas procesam. Izmantojot šo tehnoloģiju, elektronus, kurus radioaktīvie izotopi regulāri zaudē sabrukšanas dēļ, var izmantot un novirzīt elektrības plūsmā. Pusvadītājs, iespējams, izgatavots no silīcija, uztver lidojošos elektronus un novirza tos uz vienmērīgu enerģijas avotu. Pat neliels radioaktīvā materiāla daudzums nodrošinās lādiņu ļoti ilgu laiku, pirms tas beidzas.

Daži cilvēki vēlas izstrādāt kodolakumulatorus, lai atrisinātu nepatīkamo problēmu, kad jūsu mobilajā tālrunī beidzas sula, tieši tad, kad pierakstījāt svarīgu adresi. Bet citi pētnieki saskata kodolbateriju potenciālu, lai darbinātu lietas situācijās, kad akumulatoram patiešām ir jādarbojas ilgu laiku, jo nav iespējas to nomainīt. Viņi iesaka tādus lietojumus kā elektrokardiostimulatori vai citi implanti, detektori, kas jānomet okeāna dibenā vai jānoslēdz dziļi tiltā. Iespējams, starpzvaigžņu lidojumus varētu darbināt ar akumulatoru sēriju, kas katra ilgst vairākas desmitgades.

Neļaujiet sevi atbaidīt no nosaukuma “kodolakumulatoriem”. Jūs nesaskartos ar miniaturizētu kodolreaktoru. Faktiski, ja tie ir izstrādāti tā, lai visi tie būtu apmierināti, tie varētu būt daudz drošāki par parastajām ķīmiskajām baterijām. Radioaktīvie elementi ir diezgan reti, tie ir sadalīti pa pusvadītāju, un tie būtu ļoti labi izolēti. Atšķirībā no sārma baterijām, tās nerūsē.

Zinātnieki joprojām izstrādā kodolbateriju domstarpības, pirms tās var plaši ieviest. Protams, viņi jau sen ir izvirzījuši teoriju, ka radioaktīvā sabrukšana varētu nodrošināt zemu izmaksu enerģijas avotu, taču ir daudz problēmu, lai iegūtu pietiekami spēcīgu un uzticamu strāvu. Viens no jaunākajiem sasniegumiem ir izmantot silīcija vafeles ar lielu virsmas laukumu, ko panāk ar tekstūru, kas veido bedres un ielejas pāri plānajam pusvadītājam. Šķiet, ka tas palielina izmantojamo elektrisko jaudu, jo tas uztver vairāk elektronu, nevis ļauj radioaktīvajam izotopam tos atkārtoti absorbēt.