Vienbalsīga piekrišana ir visu klātesošo locekļu vienošanās par jebko, kas prasa “jā” vai “nē” lēmumu. Ja ģimene piekrīt vakariņās ieturēt picu, to var uzskatīt par vienprātīgu. Tomēr, ja kāds iebilst pret picu, vienprātīga vienošanās netiek panākta, un lēmums var būt atkarīgs no balsojuma vai vecāku ieskatiem. Kongresā vienprātīga piekrišana ir veids, kā ātri izlemt jautājumus bez balsošanas. Jautājumi, par kuriem var viegli panākt vienprātīgu piekrišanu, nav strīdīgi.
Piemēram, ja Kongress vēlas iesniegt kādu jautājumu un neviens neiebilst, šo soli var uzskatīt par vienprātīgu. Alternatīvi, Kongress var nolemt likt demokrātiem un republikāņiem pārmaiņus strīdēties par kādu jautājumu. Lai gan par pašu jautājumu nevar vienbalsīgi vienoties, strīda procedūra var būt.
Reizēm visi Kongresā klātesošie locekļi bez iebildumiem apstiprina likumprojektus vai apstiprinājuma uzklausīšanas. Ja lielākā daļa Kongresa zina, ka kaut kas tiks apstiprināts ar vienprātīgu piekrišanu, nav nekāda iemesla balsot. Parasti paziņojums vispirms aicina izteikt iebildumus. Ja iebildumi nav izteikti, balsošana nav nepieciešama, tāpēc kāds lēmums ir jāpieņem, tiek pieņemts vienbalsīgi.
Vienbalsīga piekrišana Kongresā ietaupa laiku debatēm un balsojumiem par jautājumiem, kas varētu izraisīt strīdus. Tas palīdz, ka divpartiju kongress var vienoties par noteiktām lietām, lai turpinātu īstās debates.
Ja kāds Kongresa loceklis iebilst pret kādu darbību, to nevar pieņemt vienbalsīgi. Tā, piemēram, maz ticams, ka tādi lēmumi kā Augstākās tiesas tiesnešu apstiprināšana vai Satversmes grozījumi tiks pieņemti bez balsošanas.
Retās situācijās, piemēram, pēc 11. gada 2001. septembra uzbrukuma ASV, Kongress ar vienprātīgu piekrišanu pieņēma vairākus pasākumus, jo bija liels atbalsts prezidentam un viņa partijai. Tomēr vairākus mēnešus pēc 9. septembra partiju šķelšanās sāka nostiprināties, un par jautājumiem atkal kļuva lielāka iespēja balsot.
Ir jāizdara vēl viena atšķirība vienprātīgā piekrišanā Kongresā. Tas var attiekties tikai uz klātesošajiem Kongresa locekļiem. Personai, kura pret kaut ko iebilst, bet nav tur, lai iebilstu pēc būtības, nav balsstiesīga, un tā netiek ņemta vērā lēmumā.