Koloniju sabrukšanas traucējumi (CCD) ir oficiālais nosaukums, kas piešķirts noslēpumainai problēmai, kas skārusi bites visā pasaulē. CCD raksturo darba bišu pilnīga pazušana no stropiem, atstājot pārējās bites lēnām badā. Problēma ir piesaistījusi lielu presi, jo bites ir svarīga komerciālās lauksaimniecības sastāvdaļa, un, biedējoši, neviens nezina, kas to izraisa. Daudzas zinātnieku grupas visā pasaulē pēta koloniju sabrukšanas traucējumus, cenšoties noskaidrot cēloni.
Viss, sākot no elektromagnētiskā starojuma līdz vīrusiem, ir postulēts kā iespējamais koloniju sabrukšanas traucējumu cēlonis, un dažiem zinātniekiem ir aizdomas, ka problēmu varētu izraisīt vairāku faktoru kombinācija, nevis viena problēma. Nosakāma iemesla trūkums ir satraucis lauksaimniekus, jo bez bitēm nevar apputeksnēt labību, un bez apputeksnēšanas labība nenobriest. Šķiet, ka tukšo stropu un pazudušo bišu skaits visā pasaulē bez redzama iemesla palielinās, neskatoties uz biologu pūlēm.
Daudzas teorijas par cēloni koncentrējas ap mikrobiem, baktērijām, vīrusiem, parazītiem, ērcēm un sēnīšu infekcijām. Biškopji jau apzinās dažādus apstākļus, kas var izraisīt bišu veselības traucējumus, un daži no šiem stāvokļiem ir saistīti ar apjukumu un atmiršanu, kas raksturīgi saimju sabrukšanas traucējumiem. Tomēr viens patogēns vēl nav identificēts, lai gan 2007. gadā zinātnieki pastiprināja Izraēlas akūtās paralīzes vīrusa izpēti, cerot atrast vairāk atbilžu.
Zinātnieki ir pētījuši arī dažādas zāles, piemēram, antibiotikas, ko izmanto biškopībā, un pesticīdus vai herbicīdus, ko izmanto lauksaimniecībā. Pesticīdiem var būt nopietna ietekme uz bitēm, jo bites ir bioloģiski līdzīgas dažiem kaitēkļiem, kurus lauksaimnieki apsmidzina. Herbicīdi var izjaukt ķīmiskos signālus no medus bitēm vai samazināt augu daudzveidību.
Pētījumi par koloniju sabrukšanas traucējumiem arī liecina, ka parastā biškopības prakse varētu būt saistīta arī ar problēmu. Piemēram, daudzi biškopji savas dravas pārvieto sezonāli, izīrējot savas bites, lai palīdzētu apputeksnēt labību, vai pārvietojot bites uz dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, lai bagātinātu medu. Iespējams, ka biškopji 20. gadsimta beigās ir pieņēmuši arī citas metodes, kas varētu veicināt problēmas rašanos.
Pētnieki ir arī pētījuši elektromagnētiskā starojuma, piemēram, mobilo tālruņu signālu, ietekmi uz bitēm, izvirzot teoriju, ka tas var mulsināt darba bites, lai tās nevarētu atrast ceļu uz mājām. Citi ir norādījuši, ka ģenētiski modificētu kultūraugu plaša izmantošana var būt arī daļa no problēmas.