Runas skaņas traucējumi ir traucējumi, ko bērns var piedzīvot, kad viņš mācās runāt un izrunā nepareizu izrunu vai vispār nevar radīt skaņu. Neizbēgami, ka bērns, mācoties valodu, pieļauj vairākas kļūdas, bet, ja kļūdas ir noturīgas un pēc noteikta perioda vai vecuma tās netiek labotas, stāvoklis tiks uzskatīts par traucējumu. Runas skaņas traucējumi attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem dažos gadījumos paralīzes vai insulta gadījumos.
Parasti runas skaņas traucējumu cēlonis ir ierasts nepareizs “artikulatoru” novietojums, to mutes daļas, kas palīdz radīt skaņu. Piemēram, skaņa “lisp” rodas, kad cilvēks, izdodot “s” skaņu, ieliek mēles galu starp augšējiem un apakšējiem zobiem, nevis vienkārši novieto mēli aiz zobiem. Šādos gadījumos ieradumus var atcelt un traucējumus var izārstēt bez lielām problēmām. Tomēr runas skaņas traucējumus var izraisīt arī fiziski faktori, piemēram, ģenētiski traucējumi, piemēram, autisms un Dauna sindroms, fiziski defekti, piemēram, aukslēju šķeltne, un kurlums. Smadzeņu daļas bojājumi var izraisīt arī runas skaņas traucējumus, piemēram, cerebrālo trieku.
Parasti ir divu veidu runas skaņas traucējumi: artikulācijas un fonēmiskie traucējumi. Bērnam, kuram ir artikulācijas traucējumi, parasti ir problēmas fiziski radīt noteiktu skaņu, iespējams, tāpēc, ka viņam vēl ir jāiemācās pareizi lietot artikulatorus. Piemēram, vārds “varavīksne” var izklausīties kā “wainbow”, jo bērns vēl nezina, kā saritināt mēli, lai radītu “r” skaņu. Dažreiz skaņa netiek aizstāta, bet faktiski tiek izlaista, tāpēc, piemēram, “varavīksne” izklausīsies kā “ainbow”.
Fonēmiskais vai fonoloģiskais traucējums ir saistīts ar nespēju atšķirt noteiktu skaņu no citas. Piemēram, bērns var dzirdēt vārdu “kaķis”, bet ģenerē vārdu, kas vairāk izklausās pēc “tat”. Dažos gadījumos bērns patiesībā atšķir skaņas, kad viņš to dzird, bet neatšķir tās, kad viņš pats rada skaņu. Tādā veidā tiek mainīta ne tikai skaņa, bet dažreiz arī skaņas vai vārda nozīme.
Kad runas skaņas traucējumi ir diagnosticēti, tos var ārstēt ar “runas valodas patologa (SLP)” palīdzību. SLP parasti ir individuālas sesijas ar bērnu, lai rūpīgi izlabotu kļūdas, demonstrējot pareizu un pareizu skaņas radīšanas veidu un ļaujot bērnam atdarināt darbību. Vecāki var arī palīdzēt, skaidri runājot ar savu bērnu un izlabojot runas kļūdas, ja tās rodas.