Vesikoureterālais reflukss (VUR) ir iedzimts urīnvada veidošanās pārkāpums, kas izraisa urīna atteci no urīnpūšļa uz nierēm. Šī urīna aizplūšana izraisa baktēriju augšanu un izraisa urīnceļu infekcijas (UTI), kas pazīstamas arī kā urīnpūšļa infekcijas. Parasti urīns plūst no nierēm uz urīnpūsli caur garu, plānu cauruli, kas pazīstama kā urīnvads. Vārsts, kas atveras vienā virzienā, izvada urīnu no urīnvada uz urīnpūsli, pēc tam izvada no ķermeņa. Bieži vien zīdaiņi piedzimst ar nenobriedušiem urīnvadiem, kas ir pārāk īsi, iet nelielā leņķī vai nonāk urīnpūslī netipiskā vietā, izraisot vezikoureterālo refluksu.
Ir divi vesikoureterālā refluksa veidi, no kuriem pirmais ir primārais VUR. Tas notiek, ja urīnizvadkanāla/pūšļa savienojuma vārsts dzimšanas brīdī ir bojāts vai nenobriedis. Vārsts nedarbojas pareizi, jo tas neaizveras tā, kā vajadzētu, kā rezultātā urīnizvadkanālā nokļūst rezerves urīns. Sekundārais VUR rodas, ja urīnceļu sistēmā ir aizsprostojums, iespējams, UTI rezultāts, kas izraisa urīnvada pietūkumu, bloķējot to.
Neārstēta vezikoureterālā refluksa sekas var būt daudzas UTI un nieru bojājumi. Šī iemesla dēļ vesikoureterālais reflukss ir kļuvis par agresīvi diagnosticētu un ārstētu stāvokli. Līdz vienai trešdaļai zīdaiņu un bērnu, kuriem ir UTI, galu galā tiek diagnosticēta VUR. Par laimi, lielākā daļa bērnu ar vezikoureterālo refluksu izaug no stāvokļa bez vēlāka recidīva vai komplikācijām.
Ārsts veiks testus, lai apstiprinātu vesikoureterālo refluksu pēc tam, kad jaundzimušajam ir pirmā UTI. Vecākam zīdainim līdz viena gada vecumam testi tiks pasūtīti pēc otrās UTI lēkmes, bet vecākam bērnam – pēc trešās vai ceturtās infekcijas. Lai gan parasti ir četri testi, kas parasti ir daļa no diagnozes, aprūpes standarts ir ultraskaņa un iztukšošanas cistouretrogramma (VCUG).
Ultraskaņa parasti ir pirmā pārbaude. Tas var liecināt par noteiktu patoloģiju klātbūtni urīnceļu sistēmā. Tomēr šis tests nav pārliecinošs.
Izmantojot VCUG, bērns tiek kateterizēts un urīnpūslī tiek ievadīta šķidra krāsviela. Rentgens tiek ņemts no piepildītā urīnpūšļa un urinēšanas procesa. Šis tests parāda gan urīnpūšļa, gan urīnizvadkanāla novirzes un atklāj, kā urīns plūst caur sistēmu.
Intravenoza pielogramma (IVP) ir vēl viens diagnostikas tests, ko izmanto, lai noteiktu, vai bērnam ir VUR. Šajā testā urīnceļi tiek apskatīti kā pilnīga sistēma. Šķidra krāsviela tiek ievadīta vēnā, kur tā ieplūst nierēs, pēc tam urīnpūslī. Šis tests palīdz ārstiem atrast visus iespējamos šķēršļus ceļā.
Vēl viens tests ir kodolskenēšana. Šajā testā radioaktīvos materiālus injicē vēnā, un pēc tam tiek veikta skenēšana, lai redzētu, kā šķidrums plūst caur urīnceļu. Lai gan nosaukums izklausās biedējoši, tas pakļauj bērnus tikpat lielam vai mazākam starojumam nekā parastais rentgena starojums. Bērna vezikoureterālā refluksa pakāpe ir no viena līdz pieci, un viens ir vieglākais refluksa apjoms.
Kad diagnoze ir noteikta, vezikoureterālā refluksa ārstēšana ir vērsta uz turpmāku UTI un iespējamu nieru bojājumu novēršanu. Pediatrs var izrakstīt mazu profilaktisko antibiotiku devu, kas jālieto katru dienu aptuveni sešus līdz 12 mēnešus. Parasti gadu pēc diagnozes noteikšanas ārsts atkārtos izmeklējumus, lai noteiktu, vai bērns ir pāraudzis no slimības.