DNS vīrusi ir infekciozi organismi ar ģenētisku struktūru, kas sastāv no DNS, atšķirībā no RNS. Daži slaveni piemēri ir papilomas vīrusi, kas ir atbildīgi par kārpu izraisīšanu, un baku ģimene, tostarp bakas. Ir vairāki DNS vīrusu veidi, kas klasificēti pēc vienpavedienu vai divpavedienu, un tie ir plaši pazīstami infekciozi organismi, kas sastopami visā pasaulē. Infekciju ārstēšana ar šiem vīrusiem ir atkarīga no medikamentu atrašanas, lai pārtrauktu vīrusa replikācijas un izplatīšanās procesu.
Vīruss iekļūst šūnās un nolaupa tās, liekot tām ražot vīrusu materiālu. Kad vīruss ar vienu DNS virkni nonāk šūnā, tas parasti attīsta otru virkni kā daļu no šūnas pārņemšanas procesa. Daži vīrusi izmanto enzīmu, ko sauc par reverso transkriptāzi, lai pārveidotu savu DNS par RNS, lai izveidotu rasējumus. Šūna izmanto vīrusa RNS, lai ražotu jaunu DNS, neapzinoties, ka tā faktiski rada materiālu vīrusa vārdā.
Daži piemēri ar diviem pavedieniem ir adenovīrusi, herpesvīrusi un bakas. Parvo un kolifāgi ir vienpavedienu DNS vīrusi. B hepatīts ietilpst reversās transkriptāzes DNS vīrusu klasē. Šie organismi kontrastē ar RNS vīrusiem, kuru ģenētiskajā materiālā nav DNS. Koronavīruss, masalas un rotavīrusi ir RNS vīrusi.
Cilvēki var cīnīties ar DNS vīrusiem vairākos veidos. Viena no metodēm ir vakcinācija, kad pacienti saņem injekciju ar nelielu daudzumu dezaktivēta vai novājināta vīrusa. Imūnsistēma iemācās atpazīt vīrusu, un iedarbības gadījumā tā nogalinās organismus, pirms tiem būs iespēja sākt izplatīties pa ķermeni. Viena no problēmām, ar ko saskaras vakcīnu izstrādātāji, ir infekciozo organismu mutācijas tendence. Kustīgu mērķi ir grūti izsekot, un to nav iespējams izmantot vakcīnā, jo inokulācija pasargās subjektu tikai pret vienu celmu.
Vēl viena iespēja DNS vīrusu ārstēšanai ir lietot medikamentus, lai kaut kādā veidā bloķētu vīrusu replikāciju. Pētnieki pēta vīrusa dzīves ciklu, lai identificētu neaizsargātos uzbrukuma punktus, lai izstrādātu zāles, kas iedarbotos pret vīrusu, pirms tas var iekļūt šūnās vai pārņemt to. Šis process var būt rūpīgs. Vīrusu izpēte ir īpaši sarežģīta to mazā izmēra dēļ. Zinātniekiem ir nepieciešams īpašs aprīkojums, lai tos pat redzētu, nemaz nerunājot par izmeklējumu veikšanu, lai noteiktu viņu DNS struktūru un ārējo slāņu sastāvu, ko sauc par aploksnēm. Visa šī informācija ir nepieciešama, lai izstrādātu efektīvas pretvīrusu zāles.