Adaptīvā uzvedība ir spēja pielāgoties jaunām situācijām un pieredzei, attīstot prasmes veiksmīgai dzīvei, kā arī starppersonu mijiedarbībai. Tas ir pretrunā ar nepareizu uzvedību, kad cilvēks attīsta reakciju uz noteiktām situācijām vai uzvedību, bet tas rada problēmas, nevis rada konstruktīvus un noderīgus paņēmienus dzīves risināšanai. Ir iespējams novērtēt cilvēkus dažādos vecumos, lai redzētu, cik labi viņi apgūst dzīves prasmes, un noteikt, vai viņiem nepieciešama palīdzība vai iejaukšanās.
Šāda uzvedība ir piemērota vecumam, jo cilvēki, kļūstot vecākiem, apgūst arvien sarežģītākas prasmes. Ļoti maziem bērniem adaptīvā uzvedība var ietvert tādas lietas kā satveršanas spēju uzlabošana, lai sasniegtu objektus, runāšana, lai lūgtu palīdzību pieaugušajiem, un briesmu, piemēram, strāvas kontaktligzdas, identificēšana un izvairīšanās no tām. Kad cilvēki kļūst vecāki, viņi apgūst starppersonu komunikācijas paņēmienus un sāk attīstīt dzīves un mācīšanās prasmes, piemēram, mājasdarbu organizēšanu, darbu un tā tālāk.
Ja cilvēki savlaicīgi neattīsta adaptīvu uzvedību, tas var liecināt par mācīšanās traucējumiem vai kognitīviem traucējumiem, kas apgrūtina zināšanu apguvi un pielietošanu. Daudziem cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem ir grūtības attīstīt uzvedību, lai palīdzētu viņiem mācīties, piemēram, spēju koncentrēties, izpildīt mājasdarbus vai mijiedarboties ar citiem skolēniem klases vidē. Intelektuālie traucējumi, piemēram, Dauna sindroms, var traucēt adaptīvās uzvedības attīstību, apgrūtinot cilvēku iemaņu apguvi un arvien sarežģītāku jēdzienu uztveri.
Vecāki var pamanīt, ka bērni neattīsta dzīves prasmes regulāri, un skolotāji var novērot arī adaptīvās uzvedības attīstības problēmas. Attīstības psihologs var novērtēt bērnu, izmantojot rubriku un balstoties uz apkārtējo cilvēku novērojumiem, lai noteiktu, vai bērns sasniedz attīstības mērķus. Daži bērni, protams, ir nedaudz lēnāki, un viņiem var būt nepieciešams vairāk laika, savukārt citiem var būt nepieciešama iejaukšanās, piemēram, palīgs, lai palīdzētu viņiem apgūt prasmes, vai medikamenti, lai novērstu ķīmisko nelīdzsvarotību, kas viņiem apgrūtina mācīšanos.
Vardarbības un traumu rezultātā pieaugušie var attīstīt neadaptīvus uzvedības modeļus. Viņi var strādāt ar psihologu vai terapeitu, lai izpētītu viņu uzvedības izcelsmi un noskaidrotu, vai ir iespējams tos mainīt. Piemēram, kāds, kuram ir tendence izvairīties no konfliktiem, varētu strādāt kopā ar terapeitu, lai būtu pārliecinošs ar tādiem cilvēkiem kā uzraugi un ģimenes locekļi. Terapeiti var palīdzēt cilvēkiem noteikt adaptīvo uzvedību, ko viņi vēlas apgūt, un strādās ar saviem klientiem, lai atsauktu iepriekš apgūto uzvedību un attīstītu piemērotākas prasmes. Tas var ietvert fizisko, kā arī psiholoģisko terapiju; cilvēks, kurš, piemēram, insulta dēļ staigā klibēdams, var strādāt, lai atkal iemācītos staigāt.