Arlekīna sindroms ir medicīnisks stāvoklis, kas ietekmē veģetatīvo nervu sistēmu, kas nozīmē, ka tas ir piespiedu kārtā. Par to liecina svīšana un sarkans pietvīkums tikai vienā sejas pusē, ko mēdz dēvēt par arlekīna zīmi. Tā ir reta slimība, kas netika nosaukta, līdz ārsti ar to saskārās pacientu grupā 1988. gadā. Dažiem pacientiem ir iespējama ārstēšana, taču stāvoklis bez ārstēšanas parasti nav letāls.
Raksturīgi, ka arlekīna sindroma gadījumā viena sejas puse vispār nesvīst un nepiesarkt. Taču sejas otra puse piesarksta un izdala milzīgu daudzumu svīšanas. Vairumā gadījumu sviedri ir tik spēcīgi, ka tie noplūst līdz cilvēka rokai, to izmērcējot. Tas viss tiek darīts piespiedu kārtā vai bez personas spējas to kontrolēt. Visbiežāk tas ir kāda veida nervu bojājuma rezultāts.
Vairumā gadījumu precīzs arlekīna sindroma cēlonis nav zināms. Citos gadījumos persona kādā brīdī ir piedzīvojusi nervu bojājumus, un šie bojājumi var liecināt par slimības cēloni. Dažiem cilvēkiem, kuri cieš no audzējiem vai insultiem, var rasties arī arlekīna sindroma simptomi. Parasti slimības skartā seja svīst un piesarkst pēkšņi, bez brīdinājuma, savukārt citreiz arlekīna zīme parādīsies tāpēc, ka cilvēks vingrojis vai pavadījis pārāk daudz laika karstumā.
Ja bojāto nervu var atklāt un salabot, ārstēšana var būt iespējama. Remontu parasti veic ķirurģiski, kvalificēts ārsts. Ja operācija nav iespējama, pacientam var atkārtot atkārtotu zvaigžņu ganglija blokādi. Šī medicīniskā procedūra izmanto vietējo anestēziju, un ir pierādīts, ka tā samazina arlekīna sindroma smagumu un ilgumu. Pētījumu publikācijās ir norādīts, ka šīs metodes, lai arī diezgan jaunas, šobrīd ir labākie veidi, kā ārstēt šo stāvokli.
Tāpat kā ar jebkuru citu medicīnisku stāvokli, cilvēkiem, kurus skārusi arlekīna sindroms, vajadzētu atklāti sazināties ar saviem ārstiem. Vairumā gadījumu slimība nav dzīvībai bīstama. Tas var radīt zināmu apmulsumu, taču, kad cilvēki pierod pie šī stāvokļa, šīm sajūtām vajadzētu pāriet. Zinātnieki pastāvīgi meklē jaunus veidus, kā ārstēt nervu bojājumus un veģetatīvās nervu sistēmas bojājumus. Rezultātā cilvēki cer, ka pētnieki izstrādās jaunus veidus, kā ārstēt cilvēkus, kurus skārusi šī retā slimība.