Devianta uzvedība ir uzvedība, kas neatbilst plaši pieņemtām sociālajām vai kultūras normām. Piemēram, slepkavība ir ārkārtējas novirzes uzvedības veids, kas pārkāpj kultūras normu, kas nosaka, ka nav pieļaujams nogalināt citu cilvēku. Ir vairākas pieejas novirzes izpētei, kā arī paskaidrojumi par to, kāpēc notiek novirze un kā to varētu risināt. Daudzas koledžas un universitātes piedāvā kursa darbus šajā priekšmetā, un šai tēmai ir veltītas profesionālas publikācijas, tostarp radoši nosauktais “Deviant Behavior”.
Pirmais solis deviantās uzvedības izpratnē ir kultūras un sociālo normu izpēte. Normas dažādās kultūrās ir ļoti atšķirīgas, un dažos gadījumos uzvedība, kas ir pieklājīga vai gaidīta vienā kultūrā, var tikt uzskatīta par rupju vai nepiemērotu citā kultūrā. Normu izpēte ietver šādu normu vēsturi, normu attīstību laika gaitā un izpēti par izmaiņām, kas notiek normās, mainoties pašai sabiedrībai. Piemēram, cimdu nēsāšana sabiedrībā reiz bija sociāla norma dāmām lielākajā daļā Rietumu pasaules, taču tagad to uzskatītu par nedaudz ekscentrisku, ja vien nebūtu auksts laiks.
Deviance var aplūkot no psiholoģiskā, bioloģiskā un socioloģiskā viedokļa. No socioloģijas viedokļa tādiem jautājumiem kā šķira var būt nozīme deviantajā uzvedībā. Varētu teikt, ka zādzības, kas ir izplatīts deviantas uzvedības gadījums, izraisa socioloģisks spiediens, piemēram, nabadzība. Biologus var interesēt smadzeņu izmaiņas, kas izraisa novirzes, kā arī normālas uzvedības bioloģiskās motivācijas. Psihologus interesē domāšanas procesi, kas ir aiz normālas un novirzes uzvedības, sākot no depresijas, kas var izraisīt cilvēku uzvedību, līdz agrīnās bērnības attīstības pētījumiem, kas izskaidro, kā cilvēki mācās par uzvedības robežām.
Teorijas par deviantu uzvedību piedāvā dažādus iespējamos skaidrojumus. Daudzi atspoguļo starpdisciplināru pieeju, atzīstot, ka daudzi faktori var apvienoties, lai ietekmētu uzvedību. Arī teorijas gadu gaitā ir mainījušās un ietekmējušas pieeju tādiem jautājumiem kā tiesībaizsardzība, krimināltiesības un garīgi slimu ārstēšana. Bezdarbnieku piespiešana darba namos, lai motivētu viņus ievērot normu, kas, piemēram, paredz, ka cilvēki strādā, mūsdienās netiek pielietota, lai gan 19. gadsimtā tā tika plaši izmantota.
Izpratne par deviantu uzvedību un tās motivāciju var būt noderīga cilvēkiem dažādos apstākļos. Piemēram, ārsti var vēlēties uzzināt, kāpēc daži pacienti neievēro zāļu lietošanas režīmu, savukārt skolotāji var vēlēties uzzināt par iebiedēšanas saknēm un to, kā uzrunāt skolēnus, kuri darbojas stundā.