Anarhija ir mulsinoši definējams vārds, jo tam ir vairākas iespējamās definīcijas. Vārds cēlies no grieķu vārda anarchia, kas vienkārši tulkojumā nozīmē bez autoritātes vai bez autoritātes. Mūsdienu izpratnē to var lietot negatīvi vai pozitīvi, taču visbiežāk šo vārdu lieto negatīvā nozīmē, lai norādītu uz pilnīgu kārtības trūkumu.
Citā nozīmē anarhisms var attiekties uz domu, ka cilvēki labāk iegūs bez jebkāda veida valdības. Anarhisti uzskata, ka lielākā daļa cilvēku var pārvaldīt sevi un būtu laimīgāki, to darot. Šajā pašpārvaldes idejā pretstatā valsts valdībai ietilpst daudzas teorijas par to, kā valdības trūkums varētu darboties. Pastāv jautājumi par to, vai cilvēkiem, piemēram, ir viena valūta, vai viņiem tiek lūgts ievērot vienus un tos pašus likumus, vai viņiem ir kāda veida organizēta palīdzība.
Būtu grūti apgalvot, ka visi cilvēki to spēj. Piemēram, sabiedrībā, kas ir apzināti anarhistiska, rodas jautājums, vai ko darīt ar cilvēku, kurš bija smagi rīcībnespējīgs garīgās atpalicības dēļ. Persona var nespēt rīkoties savās labākajās interesēs vai sabiedrības labklājības labā. Ja šai personai nebūtu aprūpētāju, nav skaidrs, kādi noteikumi būtu nodrošināti šādas personas aprūpei nevaldītā sabiedrībā.
Veselais saprāts varētu norādīt uz institūciju izveidi šādiem cilvēkiem vai vismaz kādu palīdzību, taču nav skaidrs, kā tam iegūt naudu. Noteikti ir bijis tā, ka agrāk valdības vadītajām programmām, lai palīdzētu šādiem cilvēkiem, kuras tagad tiek vadītas uz labdarības pamata, bieži vien ir nepieciešams vairāk naudas, nekā viņi var saņemt ar atsevišķiem ziedojumiem. Anarhistiskā sabiedrībā nebūtu garantijas, ka cilvēki, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe, to kādreiz saņemtu.
Šāda veida jautājumi ir noveduši pie daudzām anarhisma sabiedrībām — paši vārdi ir gandrīz oksimoroniski, ņemot vērā anarhisma filozofiju — katrs ar dažādiem veidiem, kā ieteikt, kā anarhija varētu veiksmīgi darboties. Daži uzskata, ka indivīdi izmantotu savu veselo saprātu, lai palīdzētu tiem, kas ir mazāk spējīgi strādāt pasaulē, un tic, ka ir jāsaglabā zināma noteikumu izjūta un sabiedrības struktūra bez lielas valdības struktūras, kas pārraudzītu procesu.
Citi tic pilnīgai anarhijai, neatbalstot absolūti nekādus saskaņotus noteikumus, un katrs rīkojas savās interesēs. Visas kopienas darbības būtu brīvprātīgas, taču šādas sabiedrības pamatā joprojām būtu kaimiņu intereses palīdzēt citiem visas kopienas labā. Tas ietvertu tādas lietas kā brīvprātīga piekrišana remontēt ceļus vai uzturēt slimnīcas atvērtas. Lielākā daļa anarhistisko filozofiju uzsver, ka kopienām ir jābūt salīdzinoši mazām un cieši saliedētām, lai tās darbotos. Ir bijušas dažas mazas kopienas, kuras bez lielām grūtībām ir uzturējušas anarhismu vairākus gadus. Galvenā no tām bija Brīvā teritorija Ukrainā, kas 20. gadsimta sākumā plauka bez valdības.
Cits anarhijas veids, kas skaidrāk attiecas uz negatīvo definīciju, rodas, kad revolūcija atstāj valsti īslaicīgā beztiesiskā stāvoklī. Piemēram, terora valdīšana pēc Francijas revolūcijas bija anarhistiska un biedējoša. To raksturoja dažu tiesību trūkums, ko lielākā daļa demokrātisko un republikas valstu uzskata par pašsaprotamām. Vardarbību varēja izdarīt jebkurā pagriezienā, bez īpaša iemesla, un rezultātā bojāgājušo skaits bija milzīgs. Citas valstis ir pārdzīvojušas haosa periodus, un bieži vien cilvēki meklē kādu, kas atjaunos kārtību. Tas bieži noved pie diktatūras.
Anarhija ir neparasts jēdziens, un, iespējams, tā visambiciozākajā formā pauž vēlmi pēc patiesas brīvības. Tas ne vienmēr ir negatīvs, bet tas var būt nedaudz naivs. Ir grūti iedomāties, kā tas varētu darboties ilgu laiku mūsdienu pasaulē, jo īpaši tāpēc, ka šķiet, ka tik daudzi cilvēki vēlas vadību, noteikumus un zināmu valdības atbalsta sajūtu.