Historiogrāfija ir pētījums par to, kā pati vēsture tiek rakstīta vai nodota laikmetos. Tajā ņemti vērā dažādie vēstures avota veidošanas līdzekļi, piemēram, izmantoto avotu ticamība, vēstures sastādīšanas autora motīvi un autentiskums. Historiogrāfiju var uzskatīt par metavēstures formu.
Vārds vēsture nāk no sengrieķu vārda “historia”, kas nozīmē “izpēte, zināšanas, kas iegūtas izmeklēšanā”. Vēstures avotu esamība sniedz vērtīgu informāciju par pagātni. Historiogrāfi mēdz atšķirt šos avotus rakstiskās un mutvārdu vēstures ziņā. Mutvārdu vēsture ir dinamiskāka, jo tā tiek izplatīta no mutes mutē, savukārt rakstiskā vēsture ir fiksēta un akcentē faktu fiksēšanu.
Historiogrāfija mēģina šos dažādos avotus ievietot noteiktā kontekstā. Tas nozīmē, ka historiogrāfs ne tikai pieņem avota saturu pēc nominālvērtības, bet izseko avotam, meklējot dažādus motīvus tā veidošanā. Vēstures avotu var saprast tā, kā tas ir izdomāts no noteiktas perspektīvas un ar precīzu mērķi, kas saistīts ar tā radīšanu. Vēstures notikumus var uzskatīt par neobjektīviem to ierakstīšanas un prezentācijas īpatnību dēļ. Historiogrāfs darbojas kā vēstures detektīvs, cenšoties atšķetināt vēstures veidošanas loģiku.
Viens no jautājumiem, kas historiogrāfam jāuzdod, ir tas, kā daži fakti paliek vēsturē iekļauti vai izslēgti. Iekļaušanu vai izslēgšanu var atrast, salīdzinot dažādus viena notikuma kontus. Pretstatā šiem avotiem var izprast ne tikai notikumu no mazāk tendenciozas perspektīvas, bet arī identificēt precīzu avota komponista perspektīvu.
Saskaņā ar šo perspektīvismu historiogrāfija iezīmē kultūras vai ideoloģisko tropu ietekmi jebkurā avotā. Tādējādi historiogrāfi var klasificēt vēsturi tādās kategorijās kā kristiešu historiogrāfija vai sengrieķu historiogrāfija. Tas ļauj historiogrāfam meklēt vēstures rakstīšanas tendences noteiktā ietvarā, kas izgaismo konkrētu vēstures rakstīšanas veidu. Piemēram, kristiešu vēsture mēdz domāt, ka pastāv kāds lielisks vēsturisko notikumu plāns, uzsverot Dieva esamību, savukārt marksistiskā vēsture liecina par vēstures kā šķiru cīņas vēstures piesavināšanos. Tāpēc historiogrāfija neuztver vēsturi kā objektīvu notikumu fiksāciju, bet gan kā mediju, kas izskaidro vēstures avota radītāja dzīvesveidu.