Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) tika izveidota Vašingtonā 4. gada 1949. aprīlī. To veidoja Ziemeļamerikas un Eiropas valstis, un sākotnēji Ziemeļatlantijas līgumu parakstīja 12 neatkarīgas valstis. Līguma mērķis bija apņemties katru parakstītāju valsti nodrošināt mieru un visu pārējo dalībvalstu drošību. Kopumā tagad ir 28 valstis.
Kopš aukstā kara beigām līguma struktūra ir pārveidota. Tagad uzsvars tiek likts uz miera saglabāšanu, izmantojot līguma politiskās un militārās vadlīnijas. Arī citas valstis, kas nav NATO dalībvalstis, sadarbojas, lai arī dažkārt nesekmīgi, saskaņā ar līguma vadlīnijām. Papildus miera uzturēšanai starp valstīm un kara atturēšanai NATO darbojas arī krīzes vadības jomā. NATO ir izstrādātas vadlīnijas, lai novērstu konfliktus starp valstīm un palīdzētu atrisināt jebkuru krīzi.
Līguma piemēri darbībā ir etniskās tīrīšanas apvēršana Kosovā. Kad simtiem tūkstošu Kosovas iedzīvotāju 1999. gadā valdības represiju dēļ pameta savu valsti, viņi palika bez pajumtes. NATO palīdzēja bēgļiem droši atgriezties dzimtenē. NATO arī palīdzēja atjaunot mājas un dzīves Kosovā. Viņiem bija arī liela nozīme demokrātiskas sabiedrības veidošanā, kurā bēgļiem jāspēj dzīvot mierā.
Krievijas attiecības ir arī aktuāls jautājums NATO. Mierīgu attiecību veidošana un uzturēšana ar Ukrainu un visā Centrāleiropā un Austrumeiropā ir augsta prioritāte. Alianse, kā zināma dalībvalstu grupa, ir sasniegusi šos miera uzturēšanas mērķus vairāk nekā 50 gadus.
Kopš Otrā pasaules kara līgums ir bijusi vienīgā drošības organizācija, kas apvienoja ASV un Kanādu ar Eiropu. Pēc kara beigām Eiropa spēja atjaunoties, pateicoties NATO rakstiskajai vienošanās. Līgums nodrošina, ka jebkuri kara draudi Eiropai tiek uzskatīti arī par draudiem ASV.
NATO līgums nodrošināja, ka katra valsts atbalstīs šo izpratni. Tādējādi visas NATO dalībvalstis ieguva politisko solidaritāti. Katra valsts apsolīja piedalīties citu valstu drošībā.
Gadu laikā kopš līguma parakstīšanas NATO rezultātā ir veidojušās arī citas iniciatīvas. 1991. gadā tika izveidota Ziemeļatlantijas Sadarbības padome (NACC), bet 1994. gadā – Partnerattiecības mieram (PFP). 1997. gadā Eiroatlantiskā partnerības padome (EAPC) izveidoja jaunas alianses un vienošanās struktūras starp citām valstīm.