Neskatoties uz to, ko norāda nosaukums, staigāšana ar uguni nenozīmē staigāšanu starp liesmām. Tā vietā vārds firewalking attiecas uz staigāšanu pa karstu ogļu gultu. Staigāšana ugunī tiek veikta basām kājām, bez īpašas aizsardzības un vienmēr uz oglēm, kas joprojām kvēlo, bet vairs nedeg.
Lai sagatavotu vietu staigāšanai pa uguni, agri pēcpusdienā tiek iekurts liels ugunskurs un atstāts, līdz paliek tikai ogles. Pēc liesmu nomiršanas ogles tiek izklātas uz garas tievas līnijas. Ugunsstaigāšana vienmēr tiek veikta naktī, lai visi varētu skaidri redzēt ogļu kvēlošanos.
Dažās valstīs staigāšanu ar uguni praktizē faķīri, daži budisma atzari, indiāņi un austrumu pareizticīgie kristieši. Ugunsstaigāšana dažkārt ir daļa no motivācijas semināriem, kuros tiek uzsvērts “prāta spēks pār ķermeni”. Ideja ir tāda, ka, sagatavojot prātu un nonākot īpašā koncentrēšanās stāvoklī, kļūst iespējams izvairīties no apdegumiem, lai gan loģika liecina, ka tam vajadzētu notikt.
Skeptiķi apgalvo, ka ugunsstaigāšanā nav nekā maģiska, un sniedz virkni praktisku skaidrojumu:
1. Ogleklis ir slikts siltuma vadītājs, kas nozīmē, ka jums ir jānostāv vienā un tajā pašā vietā vairākas sekundes, lai jūs varētu kaut ko sajust.
2. Ogļu gultnes virsma ir nelīdzena, kas nozīmē, ka pēdu zoles saskaras ar oglēm tikai reizēm, kad cilvēks šķērso ogļu gultni.
3. Ogles ir pārklātas ar pelniem, kas ir ārkārtīgi efektīvs izolators.
Pat ar šiem skaidrojumiem ticīgie saka, ka staigāšana ar uguni no gājēja prasa nopietnu koncentrēšanos un skaidri parāda, ko var panākt ar gribu.
Firewalking pasākumi tiek rīkoti visā pasaulē vai nu kā daļa no reliģiskām ceremonijām, vai arī, lai mudinātu cilvēkus mēģināt iegūt pašapziņu. Ir pat organizācija ar nosaukumu Blazed, kas palīdz cilvēkiem organizēt ugunsstaigāšanas pasākumus līdzekļu vākšanas nolūkos un apgalvo, ka viņu pasākumi palīdz cilvēkiem vienā naktī savākt tūkstošiem dolāru.