Kopš neatminamiem laikiem cilvēki ir darījuši visu iespējamo, lai pārliecinātu citus ticēt tā, kā viņi tic, uzticēties tam, kam uzticas, un darīt to, ko viņi dara. Platons, Sokrāts, Aristotelis un Cicerons kopīgi palīdzēja formalizēt pētījumu par to, kā valoda tiek izmantota pārliecināšanā, ko sauc arī par argumentāciju. Pieejas, uz kurām viņi koncentrējās, sauc par retoriskām prasmēm. Retoriskās prasmes iedalās vairākās kategorijās, tostarp izgudrošanā, izkārtojumā, atmiņā, pasniegšanā un stilā.
Kā retoriska prasme izgudrojums ir izcelsme. Tas ietver ētiku, patosu un loģiskus pierādījumus. Ethos attiecas uz runātāja acīmredzamajiem ētikas standartiem, kā arī uzticamību. Patoss ir norūpējies par to, cik lielā mērā orators izraisa emocionālu reakciju tajos, kas klausās. Loģisks pierādījums ir atrodams induktīvās un deduktīvās spriešanas lietošanā.
Sakārtojuma kategorija aplūko oratora argumentācijas retorisko struktūru un ietver septiņus elementus: ievadu, stāstījumu, ierosinājumu, iedalījumu, pierādījumu, atspēkošanu un secinājumu. Ievads ir oratora aicinājums auditorijai klausīties argumentu, un stāstījumā īsi tiek uzskaitīti fakti, kas attiecas uz argumentu. Priekšlikumā orators pēta šos faktus. Sadalījums ir veids, kā orators sakārto visus punktus kategorijās; pierādījums attiecas uz oratora loģisku, soli pa solim balstītu ideju izklāstu; un atspēkojums ir punkts, kurā orators norāda uz kļūdām pretējā argumentā. Noslēguma laikā orators rezumē argumentu un mudina klausītājus emocionāli reaģēt.
Atmiņas loma retoriskajās prasmēs ir vienkārša, bet svarīga. Oratoram ir jāinternalizē argumenta struktūra līdz vietai, kur viņš vai viņa var to pasniegt tā, it kā tas būtu spontāns un sirsnīgs. Piegāde ietver oratora balss toņa un žestu kontroli.
Retoriskās prasmes darbojas roku rokā viena ar otru. Bez stila, kas ir pēdējā formālā kategorija, oratora punkti noteikti samazināsies. Valodai, kurā tiek sniegts arguments, ir jāpierāda tīrība vai lingvistiskā pareizība; skaidrība, kas nozīmē, ka punkti ir caurspīdīgi; un decorum vai cik piemēroti punkti ir argumentam kopumā. Orators vienlaikus iespaido un smalki pavedina klausītājus, izmantojot ornamentu jeb metaforu, lingvistisko ritmu un idiomas. Labas retoriskās prasmes prasa arī jautājumus, tostarp jautājošus vai retoriskus jautājumus, uz kuriem nav nepieciešama atbilde: rogatio, kurā orators uzdod jautājumu un atbild uz to; quaesitio, kas ātri uzdod vairākus jautājumus, mēģinot emocionāli iešūpot auditoriju; un percontatio, kas ir neatbildami jautājumi, kas atstāj auditorijas neapmierinātības sajūtu.