Kas ir formālisms?

Formālisms ir literatūrkritiskās teorijas skola, kas analizē tekstu, pamatojoties tikai uz tā strukturālajām iezīmēm, nevis iekļaujot biogrāfisku, sociāli politisko vai starpdisciplināru analīzi. Formālisma zinātnieks apgalvo, ka viss, kas nepieciešams, lai novērtētu stāstījumu, ir atrodams gramatiskajās konstrukcijās un literārajās iekārtās, kas veido skaņdarbu. Formālisms radīja radikālas pārmaiņas no iepriekšējām literārās domas skolām, kurās teksts galvenokārt tika aplūkots autora kontekstā. Šo domu skolu 20. gadsimta mijā aizsāka krievu zinātnieku grupa, un tā lika pamatu gan strukturālismam, gan jaunai kritikai, gan vairākām skolām, kas bija pretrunā formālisma priekšnoteikumam.

Kā analītisks ietvars formālisms ir ārkārtīgi burtisks. Lai gan ietvars ir atkarīgs tikai no teksta analīzes izmantošanas, formālistu zinātnieki neiedziļinās metaforās, alegorijā un simbolikā, lai atbalstītu analīzi. Tā vietā formālists izmanto tikai to, kas ir skaidri norādīts dotajā tekstā, izvairoties no jebkāda zemteksta. Ja tekstā ir attēlots cilvēks, kurš met akmeni dīķī, formālists zinātnieks uzskata, ka cilvēks iemet akmeni dīķī, neņemot vērā to, ko cilvēks, klints un dīķis var simbolizēt stāstījumā. Formālisma zinātnieks pārbaudītu, kā autors teikumu pa teikumam un vārda līmenī apraksta notikumu, nevis to, ko tas nozīmē.

1916. gadā krievu zinātnieku grupa izveidoja Poētiskās valodas izpētes biedrību, kas drīz vien izstrādāja daudzus formālisma pamatus. Biedrība tika izveidota kā atbilde uz stipendiju, kas saistīta ar pagājušā gadsimta romantiskajiem tekstiem. Lai gan šo tekstu analīze koncentrējās gandrīz tikai uz autoru, formālisms radīja teorētisku revolūciju zinātnē, jo bija pirmā skola mūsdienu akadēmijā, kas koncentrējās uz faktisko, nevis nodomu. Ievērojamu zinātnieku, piemēram, Viktora Šklovska un Borisa Eihenbauma, vadībā formālisms radīja daudzas kritiskās teorijas skolas gan par, gan pret to, kas dominēja šajā jomā visu 20. gadsimtu.

Strukturālismu un jauno kritiku tieši ietekmēja formālistiskā zinātne, taču tie novirzījās no oriģināla stingrā burtiskuma. Jaunā kritika stingri attiecas uz tādām teksta iezīmēm kā gramatika, sintakse, poētiskais mērītājs un citas literārās ierīces, tomēr tās zinātnieki bieži iekļauj arī metaforu un alegoriju analīzi. Savā ziņā jaunā kritika mēģina pārņemt formālistiskās domas labāko un apvienot to ar dziļāku, simboliskāku dotā teksta estētikas analīzi.