Krievu formālisms ir Krievijā izveidojusies literatūras kritikas skola, kas kļuva ļoti ietekmīga 1900. gadu pirmajās desmitgadēs. Daži no tā jēdzieniem joprojām tiek izmantoti literatūrkritikā. Tās galvenais nomnieks ir tāds, ka rakstnieka darba tekstam ir jābūt jebkuras izmeklēšanas vai kritikas par darbu centrā. Krievu formālisti uzskatīja, ka literatūru, tostarp dzeju, nedrīkst interpretēt, balstoties uz ideoloģiju, vēsturiskām interesēm vai psiholoģiskiem principiem. Literārā māksla ir to literāro ierīču un “stratēģiju” kopējais efekts, ko rakstniece izmanto savu mērķu sasniegšanai.
Zinātnieki norāda, ka krievu formālisms nav precīzs termins kritikas skolai. Daudzi no tās pirmajiem piekritējiem nevarēja vienoties par to, kādiem jābūt visiem tās principiem un mērķiem. Viņi vienkārši uzskatīja sevi par “formālistiem”. Līdz 1930. gadsimta XNUMX. gadiem Krievijas varas iestādes lietoja terminu formālists kā nicinājumu, lai aprakstītu jebkuru “elitāru” mākslinieku.
Formālisti iestājās par objektīvu un to, ko viņi uzskatīja par “zinātnisku” literatūras un poētiskās valodas izpētes metodi. Literatūras stipendija tika uzskatīta par atsevišķu studiju jomu, kas bija nošķirta no psiholoģijas un socioloģijas disciplīnām. Kritiskās izpētes objekts ir tikai tās pazīmes, kas atšķir literatūru no visiem citiem domāšanas un izteiksmes veidiem.
Viena no galvenajām iezīmēm, ko formālisti uzskatīja par atšķirīgu literatūru no citiem centieniem, bija tās “defamiliarizācijas” izmantošana. Šis termins attiecas uz veidu, kādā literatūrā valoda tiek izmantota jaunos, nepazīstamos un pat dīvainos veidos. Rakstniece kontrolē visumu, ko pati veidojusi. Viņa var izskaidrot pasauli pilnīgi jaunā gaismā, izvēloties valodu un stāsta uzbūvi. To, ko rakstniece saka, nevar atdalīt no tā, kā viņa to saka.
Formālisti uzskatīja, ka literatūrai ir sava atšķirīga vēsture un jauninājumi. Jaunu pieeju defamiliarizācijai ir jāmeklē rakstnieku ziņā. Divi mūsdienu defamiliarizācijas literārās stratēģijas piemēri ir Džeimsa Džoisa “apziņas plūsmas” rakstīšana un Gabriela Garsijas Markesa maģiskā reālisma izmantošana savos romānos.
Krievu formālisms ietekmēja literāro strukturālisma teoriju. Strukturālisms uzskata, ka attiecības starp jēdzieniem ir atkarīgas no kultūras un valodas, kurā jēdzieni tiek radīti. Šīs attiecības var atklāt un pētīt.
“Jaunās kritikas” skola ir pielīdzināma krievu formālismam, lai gan tā nav no tā attīstījusies. Abas domas skolas uzskata, ka literatūra ir jāmācās pēc saviem noteikumiem. To nevar vērtēt kultūrvēsturisku “ārlietu” izteiksmē. Pētījuma uzmanības centrā jābūt rakstnieka literārajām stratēģijām un amatniecībai.