Jaunā kritika ir literatūras kritikas veids, kas galvenokārt koncentrējas uz ārkārtīgi ciešu un analītisku teksta lasīšanu. Tas ir pretrunā ar daudziem senākiem literatūras kritikas veidiem, kuru uzmanības centrā ir vēsturiskais un sociālais konteksts, kurā skaņdarbs tapis, un biogrāfiskā informācija par autoru. Dažas no jaunās kritikas priekšrocībām ir tādas, ka tā ir tik cieši balstīta uz tekstu, ka tā liek izdarīt sakarīgus secinājumus un ka analīze galvenokārt koncentrējas uz pašu literatūru, nevis uz reizēm svešām vēsturiskām un sociālajām lietām. Trūkumi ir tādi, ka tajā var nepalaist garām būtiskas detaļas par kontekstu, kurā skaņdarbs tika rakstīts, izraisot nepilnīgas analīzes, kā arī var novest pie neinformētiem secinājumiem, ja līdz ar tekstu netiek pietiekami izpētīta autora dzīve.
Viena no jaunās kritikas kā literārās analīzes metodes priekšrocībām ir tāda, ka analīzes nolūkos tā prasa teksta skaidrojumu vai rūpīgu lasīšanu. Literatūras darbs tiek uzskatīts par atsevišķu vienību pats par sevi. Tas tiek pārbaudīts, analizēts un pakļauts rūpīgai pārbaudei, lai noskaidrotu, kādi ziņojumi, tēmas un modeļi ir ietverti pašā tekstā. Tas nozīmē, ka katrs analizētais raksts ir dinamisks, dzīvs un jēgas pilns, jo visas analīzes ir pilnībā balstītas uz pašu tekstu.
Šī kritikas metode var pamanīt smalkas iezīmes, kuras citādi varētu palaist garām. Cita veida kritika var koncentrēties tikai uz noteiktiem elementiem, piemēram, psihoanalītiskās literatūras kritikas varoņu psiholoģiju un motivāciju. Jauna kritika var pamanīt tādas lietas kā noteiktu vārdu, frāžu vai tēmu atkārtošanās vai ietekme, ko viedoklis vai centrālais konflikts atstāj uz darbu kopumā.
Jaunās kritikas trūkumi ir tādi, ka tā ignorē vēsturisko un sociālo kontekstu, kurā darbs tika uzrakstīts, kā arī autora biogrāfisko informāciju. Ignorēt to nozīmē neievērot faktu, ka tas, kas notika skaņdarba rakstīšanas vietā un laikā, var būtiski ietekmēt darbu. Daudzi kritiķi apgalvo, ka literatūras gabals nav patiesi atdalāms no konteksta, kurā tas tika izstrādāts.
Autora dzīves un tās ietekmes uz darbu ignorēšana var arī kaitēt nopietnai darba analīzei, jo īpaši tāpēc, ka autori bieži izvēlas sev svarīgas tēmas vai raksta darbus, kas ir zemapziņā vai apzināti autobiogrāfiski. Šajā kritikas formā tiek ignorēti pat nepārprotami autoru apgalvojumi no viņu runām vai citiem rakstiem, kas izskaidro viņu darbu nozīmi. Tas arī noliedz subjektīvo veidu, kā literatūru var lasīt un interpretēt. Metode var būt arī pārāk tehniska, piemēram, koncentrējoties uz atskaņu shēmas modeļiem darbā, nevis uz plašo kopējo nozīmi. Kritikas veidi, piemēram, lasītāja reakcija, analizējot darbu, piešķir vērtību atsevišķu lasītāju subjektīvajai pieredzei.