Visa valoda ir pedagoģiskā filozofija, kas akcentē uz nozīmi balstītu pieeju lasīšanai un rakstīšanai. Šī filozofija radās no pētījumiem, ko 1960. gados publicēja amerikāņu valodnieks Kenets S. Gudmens, kurš apgalvoja, ka bērniem jāļauj apgūt lasīšanas un rakstīšanas prasmes tādā pašā veidā, kā viņi dabiski apgūst runas valodas prasmes. Skolotāji, kuri izmanto tā principus praksē, centīsies iesaistīt bērnus teksta nozīmē, nevis tikai iemācīt viņiem to lasīt.
Gudmena teorijas balstās uz agrākiem psiholingvistiskajiem pētījumiem, kas liecina, ka bērni iemācās lietot valodu, to dzirdot un pamazām sāk izprast tās saistību ar apkārtējo pasauli. Valodas apguve agrā bērnībā nav saistīta ar atsevišķu vārdu nozīmi. Tāpat, pēc veselu valodas teorētiķu domām, bērni vislabāk iemācīsies lasīt un rakstīt tad, kad viņi ir pakļauti teksta un viņu dzīves attiecībām, nevis mācoties lasīšanas un rakstīšanas mehānikā.
Visai valodas apmācībai nav noteiktas metodiskas pieejas, taču kopumā tā mazāk tiks pievērsta fonētiskiem principiem un atsevišķu vārdu lasīšanai, nevis teksta jēgas konstruēšanai un atšifrēšanai. Viena vesela valodas stratēģija lasīšanas mācīšanai ir likt skolēniem skatīt stāsta vārdus, kad skolotājs tos lasa skaļi. Atkārtojot, skolēni sāks atpazīt vārda rakstīto formu un saistīt to ar tā nozīmi stāsta kontekstā. To sauc par leksisko jeb veselu vārdu mācīšanos pretstatā subleksiskajai mācīšanās, kas koncentrējas uz mazākām vārdu daļām, piemēram, burtiem vai fonēmām. Šīs stratēģijas atbalstītāji saka, ka tas, visticamāk, aktivizē bērnu iztēli, nekā liek viņiem lasīt mākslīgi vienkāršotus tekstus, jo tas palīdz viņiem veidot pozitīvas asociācijas ar lasīšanu.
Šis mācīšanās stils dažkārt tiek izveidots pretstatā fonētikai, taču šis kontrasts nav pilnīgi precīzs, jo visas valodas piekritēji pilnībā neatceļ fonikas mācības. Skolotāji var iegult īsas fonētikas stundas plašākas valodas stundas kontekstā. Tomēr viņi fonētikai parasti nevelta tik daudz laika kā citu izglītības teoriju sekotāji.
Mācoties lasīt vārdus plašākā kontekstā, tiek ņemta vērā arī Gudmena teorija, ka lasīšana ir “psiholingvistiska minēšanas spēle”. Brīvi lasošs lasītājs nelasa, sadalot vārdos atsevišķas skaņas vai pat garīgi izrunājot visus vārdus. Drīzāk viņš vai viņa izdara izglītotus minējumus par to, ko teksts teiks lasīšanas laikā, un vajadzības gadījumā labo šos minējumus. Saskaņā ar visu valodas aizstāvju teikto, bērni spēj izlaist tīri fonētiskās lasīšanas soli un pāriet uz uz nozīmi balstītu pieeju, kā to dara pieaugušie lasītāji.
Lai gan visai valodas teorijai ir populāra pedagoģiskā filozofija, tai ir daudz kritiķu. Daži no tiem apgalvo, ka, cenšoties izvairīties no piespiedu studentiem iegaumēt fonētiskos noteikumus, veseli valodas pedagogi faktiski piespiež skolēnus iegaumēt visus valodas vārdus. Citi apgalvo, ka nav veikts pietiekami daudz zinātnisku pētījumu, lai pārbaudītu tā efektivitāti.