Toņa funkcija dzejā lielā mērā ir paredzēta, lai lasītājam radītu dzejoļa noskaņu vai sajūtu. Tonis parasti ļauj dzejniekam kontrolēt veidu, kādā dzejolis ir jālasa, vai dzejoļa runātāja attieksmi pret dzejoļa tēmu. Divus dzejoļus varētu uzrakstīt, piemēram, par ziedu, bet ar diviem ļoti atšķirīgiem toņiem izmantoja, lai viens dzejolis būtu ļoti pozitīvs, bet otrs – daudz nomācošāks darbs. Veids, kādā dzejnieks kontrolē toni, parasti ir vārdu izvēle un attēli.
Tonis dzejā, līdzīgi kā citos literatūras darbos, attiecas uz kopējo attieksmi, kas it kā izpaužas darbā, un noskaņu, ko tas rada. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka tonis un noskaņojums nav sinonīmi, bet to parasti izmanto kā noskaņojuma noteikšanas veidu darbā. Toni var noteikt un attīstīt vairākos dažādos veidos atkarībā no tā, kā dzejolis ir uzrakstīts un cik labi runātājs ir dzejoļa struktūrā.
Piemēram, Edgara Allena Po darbi ir slaveni kā piemēri izcilām drūmā vai rāpojošā toņa izpausmēm dzejā. Po bieži rada šo toni, dzejolī izveidojot runātāju, bieži izmantojot pirmās personas viedokli un izmantojot runātāja vārdu izvēli un balsi. Tādus vārdus kā “bailes”, “bailes”, “panika”, riebums un “šausmas” var izmantot, lai darbā ātri un nepārprotami radītu paranojas vai terora sajūtu. Manipulējot dzejas toni, dzejnieki, piemēram, Po, spēj izveidot dzejolim noteiktu noskaņu un izteikt šo noskaņu, patiesībā neliekot lasītājam tā justies.
Divus dzejoļus, piemēram, varētu rakstīt gan par ziedu, bet katra dzejoļa tonis varētu būt ļoti atšķirīgs un radīt katram dzejolim dažādas noskaņas. Pirmajā dzejolī ziedu varētu raksturot kā “garu un mirdzošu, ar sārtinātām ziedlapiņām, kas mirdzēja agrā rīta rasas blāvā mirdzumā”; tas izmanto romantisku toni, lai radītu pozitīvu noskaņojumu. Taču līdzīgu ziedu citā dzejolī varētu raksturot kā “nogružušos no zemes kā kāda aprakta pērtiķa plēsoņa krokains nags, kura sarkanās ziedlapiņas mirdz kā lopkautuves grīda”. tas izmanto draudīgu toni, lai radītu ļoti negatīvu noskaņojumu. Abi šie apgalvojumi raksturo sarkanu ziedu, taču, manipulējot ar katra piemēra toni, apraksta izveidotā noskaņa kļūst pavisam cita.