Dzejā līdzību var izmantot dažādi, piemēram, radot lasītājam prāta attēlu vai sasaistot dažādas dzejoļa daļas. Līdzība ir vārdu “patīk” vai “kā” lietošana, veicot salīdzinājumu. Vēl viena dzejā bieži lietota runas figūra ir metafora, kas ir vēl viens salīdzinājuma veids, lai gan tajā netiek lietoti vārdi “patīk” vai “kā”; tā vietā tas norāda, ka kaut kas “ir” kaut kas cits. Lielākā daļa dzejas izmanto vismaz vienu no šāda veida runas figūrām un bieži izmanto abus.
Simile bieži tiek izmantota, lai lasītāja prātā radītu garīgu attēlu. Piemēram, dzejolis var sākties ar līdzību, lai noteiktu dzejoļa toni. Frāzes var arī personificēt, izmantojot līdzību dzejas gabalā. To var izmantot, lai padarītu parastos priekšmetus vai idejas atšķirīgus vai nepazīstamus, kas lasītājam varētu palielināt dzejoļa nozīmi.
Līdzības izmantošana dzejā bieži ir atkarīga no tā, kādu iespaidu rakstnieks vēlas radīt uz lasītāju. Lai kaut ko aprakstītu, var izmantot līdzības; piemēram, salīdzinot vienu lietu ar kaut ko citu, lasītājs var iegūt detalizētāku priekšstatu par to, kas ir aprakstītā sākotnējā lieta. Līdzības var izmantot, lai aprakstītu gandrīz jebko.
Vēl viens līdzības lietojums dzejā ir dažādu dzejoļa pantu vai daļu sasaiste. To var izdarīt, atkārtojot līdzību visā dzejolī vai nedaudz mainot to ar katru pantu. Tas palīdz lasītājam, atkārtojot, saprast dzejoļa vispārējo koncepciju vai ideju.
Viens no līdzību draudiem dzejā ir tas, ka tie var pārvērsties klišejās, kas ir tik bieži lietotas frāzes, ka zaudē savu sākotnējo nozīmi vai zaudē savu efektu. Viens no klišejas piemēriem varētu būt “foršs kā gurķis”. Parasti vislabāk ir izvairīties no šāda veida frāzēm dzejā, jo to pārmērīgas lietošanas dēļ tās vairs nav oriģinālas vai radošas.
Līdzība dzejolī var būt ļoti vienkārša, piemēram, īsa frāze, vai ļoti sarežģīta. Dažos gadījumos līdzība var veidot visu dzejoļa pantu. Dzejā līdzības lietojums ir ļoti elastīgs, un rakstnieka ziņā ir izlemt, cik sarežģīts būs līdzinājums.
Viens no veidiem, kā rakstnieks var domāt par līdzības izmantošanu dzejā, ir domāt par divām lietām, kas ir pilnīgi atšķirīgas. Sakot, ka viens ir kā otrs, rodas līdzība. Tomēr ir svarīgi, lai rakstnieks padomātu par to, kā līdzinājums pastiprina dzejoļa nozīmi; citiem vārdiem sakot, tai ir jāatbalsta rakstītāja iecerētā nozīme, nevis jānostāda pretrunā vai neko īpaši nesniedz nozīmei.