Ironija dzejā ir literārs paņēmiens, kas izmanto nesaskaņas, neatbilstību vai naivu runātāju, lai pateiktu kaut ko citu, nevis dzejoļa burtisko nozīmi. Dzejā tiek izmantoti trīs galvenie ironijas veidi: verbālā ironija, situācijas ironija un dramatiskā ironija. Dzejnieki izmantos ironiju dažādu iemeslu dēļ, tostarp satīras vai politiskās nozīmes dēļ. Dzejā var būt grūti atklāt ironiju, taču tā ir retoriska ierīce, kas dzejas studentiem vienmēr ir jāmeklē.
Viena izplatīta ironijas forma dzejā ir verbālā ironija, kurā dzejnieks manipulē ar toni, lai teiktu pretējo tam, ko dzejolis patiesībā saka. Šāda veida ironija, līdzīga sarkasmam, ir īpaši izplatīta satīrā. Labs verbālās ironijas piemērs ir Aleksandra Pope “Slēdzenes izvarošana”. Dzejolī izmantots episkā dzejas tonis un konvencijas, lai aprakstītu ikdienišķo scenāriju, kad sievietei tiek nogriezti mati. Ikdienišķu notikumu raksturojot augstprātīgā tonī, Pope izsmej episkās poēmas pretenzijas, parādot arī virspusēja skaistuma iedomību.
Vēl viens ironijas lietojums dzejā ir situācijas ironija. Situācijas ironija rodas, kad dzejnieks izmanto uzstādījumu vai metaforu, kas neatbilst dzejoļa saturam, liekot lasītājam redzēt kaut ko jaunu par apskatāmo objektu. Slavens šāda veida ironijas piemērs dzejā ir TS Eliota “J. Alfrēda Prufroka mīlas dziesma”, kurā vakars tiek salīdzināts ar “pacientu, kas ēterēts uz galda”. Uzņemot tradicionāli skaistu dabas attēlu un salīdzinot to ar sāpīgu mūsdienu medicīnas procedūru, Eliots izmanto situācijas ironiju, lai attēlotu dabiskā skaistuma zudumu bojātajā pasaulē.
Dzejolis var saturēt arī dramatisku ironiju, dzejas ironijas veidu, kurā naivs runātājs saka kaut ko tādu, kam ir nozīme ārpus viņa paša zināšanām. Šī retoriskā metode ir visizplatītākā dzejā, kurā kā dzejoļa balss tiek izmantots neuzticams runātājs. Slavens šāda veida ironijas piemērs dzejā ir Roberta Brauninga “Mana pēdējā hercogiene”. Dzejoli stāsta hercogs, aprakstot savas bijušās sievas portretu, kura nomira it kā dabiskā nāvē. Visā dzejolī hercogs neviļus atklāj, ka licis viņu nogalināt savas nevaldāmās greizsirdības dēļ, ļaujot lasītājam par hercogu saskatīt kaut ko tādu, ko viņš labprātāk slēptu.