Komiskā ironija ir literārs paņēmiens vai retorisks paņēmiens, kurā ironija rada humoristisku efektu. Komiskā ironija izpaužas dažādos veidos, un to var iegūt no varoņu vai stāstītāju ironiskiem izteikumiem daiļliteratūras darbā. Tas var rasties arī no darbā izklāstītās situācijas.
Retorikas studenti ironiju iedala vairākās kategorijās. Jebkura no šīm kategorijām var spēlēt komiskas ironijas lomu. Piemēram, verbālā ironija ir ironijas veids, kas rodas no atšķirības starp runātāja teikto un to, ko viņš vai viņa domā. Klasisks verbālās ironijas piemērs, ko izmanto komiskam efektam, ir Džeinas Ostinas romāna Lepnums un aizspriedumi sākuma rindās. Romāns sākas ar piebildi, ka “tā ir vispārēji atzīta patiesība, ka vienam vīrietim, kuram ir veiksme, noteikti trūkst sievas.” Tomēr patiesībā šis apgalvojums ir domāts ironiski: romāna sieviešu tēli pārsvarā ir norūpējušies par vientuļu vīriešu atrašanu, kam ir veiksme apprecēties.
Verbālā ironija rodas no kontrasta vārdos; turpretim dramatiskā ironija rodas no kontrasta starp to, ko zina lasītājs vai vērotājs, un to, ko zina varonis. Klasisks dramatiskās ironijas piemērs, kas šajā gadījumā izmantots traģiskam efektam, ir Šekspīra Romeo un Džuljeta, kurā skatītāji novēro varoņus, kuri uzvedas tā, it kā Džuljeta būtu mirusi, neskatoties uz to, ka skatītāji zina, ka viņa ir dzīva. Komiskam efektam var izmantot arī dramatisku ironiju. Līdzīgs dramatiskas ironijas gadījums, kas šoreiz izmantots melnai komiskam efektam, notiek Šekspīra filmā Kimbelīna, kurā Imodžena atklāj ķermeni bez galvas, ko viņa sajauc ar sava mīļākā Posthumusa ķermeni. Komiskā ironija rodas no tā, ka Imodžena izsaka vairākus apgalvojumus par to, kā viņa nekad nevarēja maldināt Posthumusa ķermeni, neskatoties uz to, ka auditorija zina, ka viņa patiesībā kļūdās.
Trešais ironijas veids, situācijas ironija, rodas no notikumiem daiļliteratūras darbā. Situācijas ironijā ironija veidojas no atšķirības starp varoņa nodomiem un viņa darbību iznākumu. Šāda veida komiskā ironija parasti izceļ varoņu iedomību vai ambīcijas. Situācijas ironija ir daudzu televīzijas komēdiju sižeta pamatā. Klasiskie piemēri ir I Love Lucy vai Simpsoni, kuru sižeti parasti koncentrējas uz varoņiem, kas izdomā sarežģītas shēmas, kas atgriežas ar humoristisku efektu.