Ironija ir jēdziens, kas apraksta paņēmienu vai situāciju, parasti literāru, ar kuru tiek nodota nozīme, kas ir pretrunā lietoto vārdu burtiskajai nozīmei vai kas neatbilst sagaidāmajam. To var izmantot daudzos veidos, un tas ir izplatīts literatūrā un visos izklaides medijos. To var atrast ikdienas situācijās un var būt nejauši vai apzināti konstruēti. Ironijas lietojums slēpjas cilvēka spējā saskatīt dziļāko nozīmi aiz vārdiem vai cita mehānisma, ko izmanto, lai izteiktu pretrunu.
Literatūrā un citos plašsaziņas līdzekļos un saziņas veidos ironiju var izmantot vairākos veidos. Rakstu darbu visvienkāršākā forma ir vienkāršs paziņojums, kas nozīmē nozīmi, kas ir pretrunā ar faktiski lietoto vārdu patieso nozīmi. Šis veids balstās uz lasītāja spēju secināt slēpto nozīmi, ko parasti palīdz rūpīga konkrētu vārdu atlase, kas kopējā darba plašākā kontekstā brīdina lasītāju par to patieso nozīmi. Šādi lietojot, ironija bieži izraisa sarkasmu. Šo veidu var izmantot skaidrojošā vai aprakstošā rakstībā, vai arī daiļliteratūras darbu varoņi var izmantot dialogā.
Varoņi daiļliteratūras darbos, gan rakstītos, gan citos veidos, piemēram, teātrī un televīzijā, bieži tiek novietoti situācijās, kad viņu vai citu darbību rezultātā rezultāts ir pretējs vēlamajam. Šī versija, ko sauc par situācijas ironiju, tiek izmantota gan komiksos, gan dramatiskajos darbos, un to var izmantot, lai radītu lieliskas humora vai traģēdijas situācijas. Humors un traģēdija parasti nāk uz varoņa rēķina, kurš ir ironiskās situācijas objekts.
Dramatiskā ironija, kas tiek izmantota arī visos daiļliteratūras darbos, rodas, kad varonis neapzinās faktus vai situācijas, kas ir zināmas lasītājam vai skatītājam. Varonis rīkojas tā, kā viņš parasti nerīkotos, ja būtu informēts par šo informāciju. Daudzos gadījumos varonis galu galā apzinās šo noklusēto vai slēpto informāciju, radot sava veida konfliktu. Tomēr ne vienmēr tas tā ir, jo situācijas ironija parasti ir vērsta uz auditoriju, nevis personāžu.
Ja šķiet, ka liktenis vai kāds neredzams spēks, piemēram, Dievs vai citi, sazvērējas, lai manipulētu ar situācijām un notikumiem, lai vienkārši sajauktu tēlus izdomātā darbā, to sauc par kosmisko ironiju vai likteņa ironiju. Šis tips ilustrē rezultātu neatbilstību varoņu nodomiem vai darbībām. Tas ir līdzīgs situācijas tipam, bet bieži tiek pasniegts tā, ka varoņi jūtas tā, it kā viņi būtu nezināmu spēku kāda veida sižeta vai joku upuri.
Cits ironijas veids, ko piedēvē filozofam Sokratam, tiek izmantots, lai debatēs mudinātu pretinieku parādīt savu nezināšanu vai trūkumus. To sauc par sokrātisko ironiju, tas tiek darīts, izliekoties neziņā par šo tēmu, lai mudinātu otru pusi par šo tēmu izskaidrot, atklājot viņu zināšanu trūkumu vai kļūdainu domāšanu. Šis veids bieži tiek izmantots arī daiļliteratūrā, jo visizplatītākais ir detektīvs un mistērija, kur detektīvs izmanto šo taktiku, lai pievilinātu noziedznieku tieši vai netieši apsūdzēt sevi.