Brīvās variācijas ir parādība, kad runā var aizstāt divas dažādas skaņas. Lingvisti definē šo fenomenu, izmantojot autentiskuma pārbaudi, ko uztver dzimtā valoda. Citiem vārdiem sakot, ja abas dažādās skaņas var izmantot dzimtā valoda, un tās tiek uzskatītas par pareizu izrunu, to divējāda lietošana ir kvalificējama kā bezmaksas variācija.
Brīvās variācijās izmantotās skaņas var būt patskaņi vai līdzskaņi. Viens izplatīts piemērs angļu valodā ir vārds “data”. Šeit pirmajā patskaņā var izmantot īso “a” skaņu, piemēram, “ābolu”, vai tā vietā runātājs var izmantot garo “a” skaņu kā vārdam “diena”. Šie ir vispārpieņemti izrunu veidi amerikāņu angļu valodā un lielākajā daļā citu reģionālu valodas formu.
Citi piemēri ietver līdzskaņu skaņu izmantošanu. Daži no tiem var būt ārkārtīgi tehniski un niansēti. Piemēram, amerikāņu angļu valodā vārdus, piemēram, “rope”, var izrunāt vai nu ar glottālo pieturu, kur klausītājs īsti nedzird “p” skaņu, vai ar pilnu zobu, kur “p” beigas ir pamanāmas.
Angļu valodā, tāpat kā dažās citās valodās, brīvās variācijas gadījumu pārbaude var parādīt valodu apguvējiem un citiem diezgan daudz par to, kā darbojas “dabiskā valoda” vai “dzimtā runa”. Piemēram, lielākā daļa angļu valodas apguvēju izrunā daudzus iepriekš minētos pilnos vārdus, savukārt daudzi cilvēki, kuriem tā ir dzimtā, to neizrunā. Izplatīts piemērs amerikāņu angļu valodā ir burta “t” lietošana dažādos vārdos. Piemēram, lai gan ziņu raidītāji vai citi var izrunāt vārdu “internets” ar divām “t” skaņām, ir arī ierasts, ka vietējie amerikāņu angļu valodā runājošie šo vārdu izrunā vairāk kā “inner-net”. Daži cilvēki to dēvē par atšķirību starp formālo vai profesionālo amerikāņu angļu valodu un “ielu valodu”, lai gan tās pieņemamība dažādos valsts reģionos var atšķirties.
Lai gan termins brīva variācija izklausās diezgan tehniski un galvenokārt tiek lietots lingvistiskās vai akadēmiskās kopienās, tā lietojuma novērtējums patiesībā ir diezgan praktisks ikvienam, kurš mēģina atdarināt dzimto runu jebkurā valodā. Cilvēki var izmantot šo ideju, lai izprastu dialektus, reģionālos akcentus vai formālu un neformālu runu. Lingvisti var arī izmantot šo fenomenu, lai izpētītu mehānismus, kā cilvēki izpauž sevi noteiktā valodā. Šis termins norāda uz gadījumiem, kad runātājiem var būt vairāk nekā viena vārda vai frāzes izrunas izvēle, kas valodas apguvējiem var būt ļoti mulsinoša situācija.