Daļa no lasīšanas prieka ir izdomāt, kā sekmīgi jēgpilni analizēt literatūru. Pirmais solis ir noskaidrot, kāda veida teksts tiek lasīts, jo teksta analīze var atšķirties atkarībā no rakstīšanas veida. Piemēram, romāna veidā pasniegtas literatūras analīze atšķirsies no noveles vai dzejoļa analīzes. Lasītājs var identificēt sižetu novelē vai romānā, bet dzejolī sižeta var nebūt vispār; tā vietā identifikācijai var būt kāda centrālā tēma vai ideja.
Stāsta galveno elementu noteikšana ir vēl viens labs padoms literatūras analīzei. Iestatījums, tonis, tēma un pat stāstītāja identitāte var atvieglot literatūras analīzi. Iestatījums ir vieta un laiks, kurā notiek stāsts, un tas var būtiski ietekmēt to, kā varoņi mijiedarbojas, kā risinās sižeti un kā mijiedarbību var interpretēt laika perioda kontekstā. Tonis ir vispārējais noskaņojums, ko rakstnieks izvēlējies stāsta stāstīšanai. Stāsta toņa identificēšana var sniegt lasītājam labāku izpratni par varoņu motivāciju un teksta galveno ideju.
Autori bieži mēģina nodot idejas, tieši neizsakot šīs idejas, izmantojot tēlaino valodu. Analizējot literatūru, ir ieteicams apgūt dažus no dažādajiem tēlainās valodas veidiem, un daži no svarīgākajiem tēlainās valodas veidiem ir metaforas un līdzības. Līdzības ir divu šķietami atšķirīgu lietu salīdzinājums, izmantojot vārdu “patīk” vai “kā”. Metafora ir arī divu šķietami atšķirīgu lietu salīdzinājums, taču metaforas nelieto “patīk” vai “kā”, lai apzīmētu salīdzinājumu. Metaforas var būt grūtāk identificējamas nekā līdzības, taču spēja identificēt abus grafiskās valodas veidus palīdzēs lasītājam iegūt dziļāku izpratni par tekstu.
Stāstītājs ir stāstītājs, un balss var izpausties dažādos veidos atkarībā no autora izvēlēm. Analizējot literatūru, ir svarīgi identificēt teicēju, kā arī to, kāda veida teicējs stāsta. Piemēram, trešā persona, viszinošs stāstītājs, pastāstīs visu zinošā vai visu zinošā veidā. Tas nozīmē, ka lasītājs gūs ieskatu visu stāsta varoņu domās. Stāstītājs pirmajā personā stāstīs stāstu no “es” perspektīvas, un viņa vai viņas stāstu ierobežos tas, ko šis varonis saka, domā, jūt vai dara.