Daži no labākajiem metaforu mācīšanas padomiem ietver skaidru jēdziena un tā veidu definīciju pirms piemēru ieviešanas un ilustrāciju, kā šis runas attēls uzlabo rakstīšanu. Var būt noderīgi arī likt studentiem izveidot metaforu vizuālus attēlojumus, izmantojot ilustrāciju vai fotogrāfiju. Metaforas ir izplatītas ikdienas dzīvē ārpus rakstīšanas un retorikas. Rezultātā metaforu mācīšana būtu jāuztver kā ilgtermiņa process, nevis stundu plāns vienai klases dienai.
Skaidras definīcijas un termina vēstures noteikšana ir efektīvs metaforu mācīšanas pamats. Atkarībā no skolēnu vecuma var būt lietderīgi, lai viņi mēģina izskaidrot jēdzienu un tā veidus, skolotājam vadot un aizpildot nepilnības. Var būt noderīgi salīdzināt un pretstatīt metaforas ar līdzīgiem jēdzieniem, piemēram, līdzībām un simboliem. Šādas metodes palīdz nodrošināt, ka studenti ir aktīvi, iesaistīti un atbildīgi par kursa materiālu.
Kad klase ir izveidojusi definīciju, nākamais metaforu mācīšanas padoms ir darbs ar piemēriem. Piemērus var sniegt skolotājs vai, ja nepieciešams, skolēni var sniegt piemērus kā mājasdarbu vai meklēt tos stundas laikā. Tāpat kā ar iepriekšējo padomu, studentiem jābūt atbildīgiem par sniegto metaforu piemēru skaidrojumu ģenerēšanu, kāpēc katrs piemērs ir vai nav metafora un kā metafora darbojas.
Sniedzot metaforu piemērus, bieži ir efektīvi sākt ar vienkāršiem attēlojumiem un pāriet uz sarežģītākiem. Dzeja ir uzticams metaforu avots, taču, izmantojot populārās kultūras piemērus, piemēram, mūziku, televīziju un filmas, nodarbība var būt atbilstošāka skolēniem. Reklāma arī lielā mērā balstās uz metaforu un var palīdzēt skolēniem saprast, ka viņi ikdienas dzīvē domā metaforiski, līdz tas paliek nepamanīts.
Daži piemēri var kalpot, lai ilustrētu gan rakstisku, gan vizuālu metaforu. ee Cummings dzejolis, kas krīt uz vientulību, ir dubultas metaforas piemērs. Dzejnieks vientuļas lapas krišanu saista ar vientulību un izmanto atsevišķus burtus, kas krīt pa lapu, lai vizualizētu sajūtu.
Pēc tam, kad klase ir iekļāvusi virkni gan rakstisku, gan vizuālu piemēru, nākamajā metaforu mācīšanas posmā var lūgt studentus ģenerēt savus. Tā vietā, lai ievilinātu skolēnus noteiktā izteiksmes veidā, skolotāji var apsvērt iespēju atļaut dažādus veidus, kā izpildīt uzdevumu. Studenti var rakstīt dzeju, stāstu vai lugu. Tiem, kas mācās vizuāli, var būt noderīgāk izveidot reklāmu, zīmējumu vai sacerēt un fotografēt. Atkarībā no aprīkojuma pieejamības studenti var pat uzrakstīt, producēt un filmēt ainu, kurā tiek izmantota metafora.
Pēdējais metaforu mācīšanas padoms ir, kad vien iespējams, nodarbībā izmantoto materiālu pārstrādāt un pārskatīt. Pat tad, ja nodarbības fokuss nav metafora pati par sevi, ja pētāmajā materiālā ir ietverts piemērs, likšana studentiem to atpazīt un izskaidrot palīdzēs nostiprināt izpratni par jēdzienu. Šāda pastiprināšana var attīstīt izpratni, kas ir dziļāka nekā īstermiņa atmiņa.