Reliģiju teoloģija ir kristīgās teoloģijas nozare, kas pēta attiecības starp kristietību un citām pasaules reliģijām, īpaši attiecībā uz soterioloģiju jeb pestīšanas izpēti. Citiem vārdiem sakot, viena no galvenajām reliģiju teoloģijas bažām ir par to, vai citu reliģiju piekritēji var tikt izglābti, un, ja var, tad kā viņi var tikt izglābti. Trīs galvenās reliģijas teoloģijas ir ekskluzivisms, inkluzivisms un plurālisms.
Ekskluzivisms ir daudzu konservatīvo protestantu uzskats, ka tikai ticība Kristum var novest pie pestīšanas, tāpēc citu reliģiju sekotāji nevar tikt glābti. Šī reliģiju teoloģija sakņojas Jēzus paziņojumā, ka viņš ir ”ceļš, patiesība un dzīvība”. Ekskluzivisti stingri tic Kristus unikalitātei reliģijas skolotāju vidū, jo pēc viņu domām viņa mācības ir vienīgās, kas ved uz mūžīgo pestīšanu. Cilvēki, kas pieturas pie šī viedokļa, Bībeli parasti interpretē burtiskāk nekā citi kristieši, un viņi biežāk iesaistās misijā, kuras mērķis ir pievērsties un mācīt citus.
Arī inkluzīvisti uzskata, ka Kristus ir vienīgais ceļš uz pestīšanu, taču apgalvo, ka arī citu reliģiju sekotāji caur Kristu tiek vesti pie pestīšanas. Saskaņā ar inkluzivistisko reliģiju teoloģiju Dievs pieņem jebkuru patiesu reliģisku praksi kā caur Kristu piedāvātu, pat ja tās sekotāji to neapzinās. Katoļu teoloģijā šādus cilvēkus pazīst kā “anonīmus kristiešus” — terminu, ko ieviesa 20. gadsimta teologs Kārlis Rāners. Daži saka, ka tikai tie cilvēki, kuriem nav bijusi iespēja dzirdēt par Kristu, var būt anonīmi kristieši, savukārt citi domā, ka visi reliģiozi cilvēki tiks izglābti neatkarīgi no viņu saskarsmes ar kristietību. Kritiķi saka, ka šāds uzskats par pestīšanu mēģina saglabāt Kristus unikalitāti ar vārdu spēlēm, bet pestīšanu, kas nav caur ticību Kristum, patiesībā nemaz nevar saukt par pestīšanu caur Kristu.
Plurālistiskās reliģijas teoloģijas piekritēji uzskata, ka visas reliģijas ir vienlīdz derīgi līdzekļi, lai sasniegtu Dievu un ka kristietība nav ne labāka, ne sliktāka par jebkuru citu. Noderīga analoģija plurālisma izpratnei varētu būt uzskatīt debesis par pilsētu ar daudziem ceļiem, kas ved uz tām; ceļš vai reliģija, pa kuru iet konkrēta persona, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kur viņš vai viņa ir sācis, taču galu galā visi ceļi saplūdīs un vedīs pie Dieva. Plurālisma kritiķi apgalvo, ka dažādu reliģisko grupu apgalvojumi pēc būtības ir pretrunīgi, tāpēc tie nevar būt patiesi. Piemēram, daudzas islāma sektas māca, ka pestīšana nāk caur labiem darbiem, turpretim lielākā daļa kristiešu uzskata, ka pestīšana nāk caur ticību, nevis ar darbiem. Tomēr citi uzskata, ka plurālisms ir spēks, kas spēj veicināt mieru starp visu reliģiju piekritējiem.
Daži ir kritizējuši reliģiju teoloģiju par to, ka tā koncentrējas uz uzskatiem par debesīm un pestīšanu pēc nāves, izslēdzot zemes attiecības starp reliģijām. Piemēram, inkluzivisms ir uzbrukts, pamatojoties uz to, ka tas mazina misijas darba nepieciešamību. Tomēr, ja inkluzīvisti uzskata, ka kristietība ir labākais veids, kā dzīvot uz zemes neatkarīgi no ietekmes uz to, kas notiek pēc nāves, viņi joprojām var piedalīties misionāru pasākumos. Daudzi teologi strādā pie tādas reliģiju teoloģijas, kas līdzsvaro gan zemes, gan debesu intereses, taču soterioloģija joprojām ir dominējošais jautājums šajā studiju nozarē.