Lingvistikā protasis ir teikuma “ja-tad” klauzula “ja”. Kas attiecas uz drāmu, tā ir lugas sākuma daļa, parasti pirmais cēliens, kurā tiek iepazīstināti ar galvenajiem varoņiem. Abām nozīmēm ir kaut kas tāds, kas ir pirms kaut kā cita. “Ja” klauzula parasti ir pirmajā vietā teikumā, un varoņi tiek iepazīstināti, pirms notiek galvenā darbība lugā.
Pilns nosacījuma teikums satur divas klauzulas: protasis un apodosis. Protasis ir pakārtots teikums, kas nozīmē, ka tas pats par sevi nevar pastāvēt kā pilnīgs teikums. Apodoze jeb “tad” klauzula ir galvenā klauzula. Piemēram, teikumā “Ja pērkons, kaķēns var paslēpties zem gultas”, “ja pērkons” ir protāze, un “tad kaķēns varētu paslēpties zem gultas” ir apodoze. Vārdu “tad” var izlaist no nosacītā teikuma: “Ja pērkons, kaķēns var paslēpties zem gultas.”
Ir iespējamas vairākas dažādas attiecības starp protāzi un apodozi. Iepriekš minētajā teikumā protāze izraisa apodozi, jo pērkons liek kaķēnam paslēpties. Cita veida nosacītie teikumi satur hipotētiskas situācijas, kas ir pretrunā faktam. Piemēram, teikumā “Ja kosmosā būtu banāni, tad tur varētu dzīvot pērtiķi” ir divas klauzulas, kas nav patiesas. Sintaktiski teikums nozīmē, ka, ja pirmais teikums būtu patiess, tad otrais būtu patiess.
Šī vārda lietošana drāmā aizsākās vēlajā klasiskajā periodā. Tradicionālajā grieķu un romiešu teātrī lugu parasti ievada koris vai viens aktieris, kurš stāstam piešķir atbilstošu fonu. Lielākajai daļai mūsdienu teātra pamatinformāciju sniedz dialogs izrādes sākumā. Jebkuru atvēruma veidu var raksturot kā protāzi.
Piemēram, Hamlets sākas ar ainu, kurā divi sargi redz Hamleta tēva rēgu. Pirmā cēliena laikā spoks stāsta par to, kā Hamleta onkulis viņu nogalināja. Tādā veidā protasis nosaka darbību atlikušajai lugas daļai.