Neticības apturēšana vai brīvprātīga neticības apturēšana ir svarīgs drāmas un stāstu elements. Tas attiecas uz auditoriju, kas emocionāli iesaistās stāstā, neskatoties uz to, ka viņi zina, ka tas patiesībā nenotiek. Faktiski auditorija netieši piekrīt izlikties, ka stāsta realitāte ir vienīgā realitāte. Lai palīdzētu sasniegt šo efektu, stāstniekam jārada pārliecinoši tēli un aizraujoši sižeti. Kopējais stāsts var būt fantastisks vai pat neiespējams, taču, ja vien tas paliek izklaidējošs un iekšēji konsekvents, auditorija to labprāt pieņems kā ticamu.
Stāstīšana no auditorijas pieprasa noteiktu licenci. Neatkarīgi no tā, cik reālistiski mediji izmantoja stāsta attēlošanai, visi, izņemot mazākos bērnus, zina, ka tas ir radošs darbs. Iztēles iesaistīšana prasa no auditorijas apzinātu lēmumu ignorēt ierasto racionālā prāta skepsi. 1817. gadā dzejnieks Semjuels Teilors Kolridžs izdomāja frāzi “labprātīga neticības apturēšana”, lai aprakstītu šo fenomenu. Lai gan tas var šķist pašsaprotami, veiksmīga mākslas un izklaides radīšana ir atkarīga no tās pastāvēšanas.
Kritikā šis termins bieži tiek lietots negatīvi. Tā kā neticības apturēšana ir pamatjēdziens, kas jāsasniedz visiem stāstiem, kritiķi dažkārt apsūdz rakstnieku vai filmu veidotāju, ka tas nav izdevies. Tas parasti nozīmē, ka stāsts bija muļķīgs, bija pretrunā pats sev, vai arī varoņi darīja lietas, ko īsti cilvēki, visticamāk, nedarītu. Pat ja varoņiem ir neiespējamas spējas vai viņi dzīvo neiespējamā pasaulē, viņiem joprojām ir jāuzvedas reālistiski. Tas ļauj auditorijai just viņiem līdzi, kas ir vēl viens būtisks labas stāstīšanas elements.
Ir spēkā arī pretējs princips. Neticības apturēšana ir vieglāka, ja stāsts ir ļoti izklaidējošs. Zvaigžņu karu un Džeimsa Bonda filmu sērijas, lai nosauktu tikai divus piemērus, ir slavenas ar to, ka vairāk nekā reālistisku detaļu akcentē jautrus, spilgtus efektus. Katru desmitgadi daudzas filmas iegūst grāvēju statusu, pārsteidzot auditoriju ar modernākajiem specefektiem. Reālistiskie efekti ļauj skatītājiem visā pasaulē labprātīgi pieņemt fantastiskās stāsta līnijas. Tomēr profesionāli kritiķi, kuri regulāri skatās daudzas šādas filmas, var nebūt tik ātri apturēt savu neticību.
Iekšējā konsekvence ir vēl viens svarīgs neticības apturēšanas aspekts. Lai gan stāsts var būt pilns ar fantastiskām parādībām, tam ir jāievēro noteikumi, kas noteikti pašā stāstā. Piemēram, mirušie varoņi nevar atgriezties dzīvē, ja vien stāstā iepriekš nav noskaidrots, kā tas ir iespējams. Šādu nereālu ierīču pārmērīga izmantošana, īpaši komiksu grāmatās un filmās, ir kļuvusi tik izplatīta, ka daudziem draud kļūt par klišejām. Nekonsekventas vai nereālas sižeta ierīces var padarīt kopējo stāstu neticamu; mūsdienu auditorijai neticības apturēšana var būt trausla lieta.