Apozitīvs ir identificējošs vārds vai frāze, kas seko lietvārdam. Šīs frāzes sniedz klausītājam vai lasītājam papildu informāciju par iepriekšējo lietvārdu, ko pats lietvārds nesniedz. Apozitīvi pastāv lielākajā daļā valodu, jo katrā mūsdienu valodā ir lietvārdi, taču veids, kā apozitīvi iekļaujas teikumā, var atšķirties atkarībā no valodas. Angļu valodā daži appozitīvi ir jāatdala ar komatiem, savukārt citiem nav nepieciešamas papildu pieturzīmes.
Pat ja tie modificē lietvārdus, apozitīvi faktiski sastāv no lietvārdiem un lietvārdu frāzēm. Šie vārdi un frāzes parasti nav būtiski, jo teikums parasti var pastāvēt pats par sevi bez tiem. Apozitīva mērķis ir vienkārši sniegt lasītājam vai klausītājam plašāku informāciju. Piemēram, teikumā “Manas māsas labākā draudzene Marija devās pie ārsta” apozitīvs ir “Marija”, un “labākā draudzene” ir lietvārda frāze, ko apraksta “Marija”. Teikumam ir pilnīga jēga pat bez apozitīva iekļaušanas, taču, pievienojot īpašvārdu “Marija”, lasītājs sniedz vairāk informācijas par attiecīgā subjekta identitāti.
Angļu valodā lielākā daļa apozitīvu nāk aiz lietvārdiem, kurus tie identificē. Tomēr to pašu apozitīvu parasti var ievietot pirms identificētā vārda. Lai gan šī prakse joprojām ir gramatiski pareiza, angļu valodā runājošie ikdienišķas sarunas laikā reti ievieto apozitīvus pirms identificētā lietvārda.
Teikumā “Džordžs Vašingtons, pirmais Amerikas Savienoto Valstu prezidents, nodeva amata zvērestu 30. gada 1789. aprīlī”, “Džordžs Vašingtons” ir priekšmets un “Amerikas Savienoto Valstu pirmais prezidents”. ir pozitīvā frāze. Persona varētu arī rakstīt: “Amerikas Savienoto Valstu pirmais prezidents Džordžs Vašingtons nodeva amata zvērestu 30. gada 1789. aprīlī.” Priekšmeta lietvārds un apozitīvs abos gadījumos paliek nemainīgi, un abi teikumi ir tehniski gramatiski pareizi. Tomēr lielākā daļa runātāju izmantotu pirmo formulējumu, nevis otro.
Appozitīvi gandrīz vienmēr tiek atdalīti no pārējā teikuma ar komatiem, taču dažiem appozitīviem nav nepieciešamas papildu pieturzīmes. Ja aprakstošā frāze sniedz nevajadzīgu informāciju, rakstītājam frāze ir jāatdala no pārējā teikuma, izmantojot komatus. Savukārt, ja aprakstošā frāze sniedz nepieciešamo informāciju, komatus nevajag.
Piemēram, teikumā “Bilijs spēlēja beisbolu ar savu draugu Robertu”, “draugs” ir identificējamais lietvārds, bet “Roberts” ir pozitīvs. Pieņemot, ka Billijam ir vairāk nekā viens draugs, rakstniekam ir jāidentificē attiecīgais draugs, lai lasītājs zinātu, ar kuru draugu Billijs spēlējās. Rezultātā komats nav vajadzīgs. Ja teikums skan: “Bilijs spēlēja beisbolu ar savu labāko draugu Robertu”, drauga vārds vairs nav svarīga informācija, jo Billijam ir tikai viens labākais draugs. Tādējādi lasītājs jau zina, uz ko rakstnieks runā, pat bez vārda, un identificējošais lietvārds ir jāatspoguļo ar komatu.