Feminisma diskurss var sakņoties liberālās, radikālas vai sociālisma tēmās. Tas var būt arī normatīvs vai aprakstošs toņa, valodas un netiešās darbības ziņā. Izplatītākie diskursu veidi, kas satur feministiskas ideoloģijas, ir esejas, dzeja, romāni un redakcijas. Atsevišķu personu sarunas, kā arī reklāmas un reklāmas ziņojumi var parādīt feminisma elementus. Mācību grāmatās, kurās tiek apspriestas un paplašinātas teorijas, vēsturiskās norises, politiskās kustības un uzņēmējdarbības prakse, var izmantot arī feminisma valodu.
Liberālais feministu diskurss paredz, ka, lai sievietes sasniegtu vienlīdzīgu statusu sabiedrībā, viņām ir jādomā un jāuzvedas tā, kā tradicionāli tiek asociēti ar vīriešiem. Lielākā daļa valodas, kas atspoguļo šo tēmu, mudina sievietes finansiāli uzturēt sevi, veidot karjeru ģimenes dzīvē un kļūt mazāk pakļāvīgām. Liberālās feminisma ideoloģijas galvenais virziens ir vienlīdzība un brīvība sociālā un ekonomiskā spēka ziņā, tostarp vienlīdzīgāks un precīzāks sieviešu tēlu attēlojums plašsaziņas līdzekļos.
Otrs feminisma diskursa veids ir radikāls, kas pauž domu, ka sievietes ir atšķirīgas. Radikālās feministiskās ideoloģijas mērķis ir paaugstināt un svinēt atšķirības, ko sievietes rada sabiedrībā. Radikālo feminismu kā filozofiju var uzskatīt par ekstrēmu, jo tas atbalsta ideju, ka sievietes ir jānošķir no vīriešiem. Iespējamās radikālā diskursa tēmas ietver atsevišķa noteikumu kopuma, valodas un sieviešu vadītas sabiedrības izveidi, kas grauj patriarhālo struktūru un varu.
Tā vietā, lai galvenokārt pievērstos dzimumam kā sieviešu nevienlīdzības iemesls, sociālistiskajā feminisma diskursā tiek ņemta vērā arī finansiālā un sociālā šķira. Piemēram, kaukāzietēm, kas dzimušas ģimenēs ar ekonomisku un sociālu ietekmi, parasti ir lielāka kontrole un privilēģijas nekā vidusšķiras sievietēm vai citām rasēm. Šāda veida diskurss cenšas atbrīvoties no seksisma, vienmērīgi sadalot vīriešu un sieviešu ģimenes pienākumus. Tas arī mēģina izlīdzināt sociālekonomiskās atšķirības un mainīt veidu, kā sievietes tiek attēlotas plašsaziņas līdzekļos.
Feminisma diskursa valoda var būt gan normatīva, gan aprakstoša. Normatīvajā valodā ir tendence izvirzīt pretenzijas un definēt iespējamos seksisma risinājumus, piemēram, sievietēm un vīriešiem jābūt vienlīdzīgām iespējām paaugstināt amatā vadošos amatos. No otras puses, aprakstošā valoda mēdz aprakstīt, kāpēc un kā sievietes ir nelabvēlīgā situācijā sabiedrībā. Aprakstoša feminisma diskursa piemērs varētu būt apgalvojums, piemēram: “Neproporcionāli liels uzņēmumu vadītāju skaits ir vīrieši, jo sievietes-pretendentes mēdz atlaist un neievērot viņu dzimuma dēļ.”