Metafora ir retoriska ierīce, ko izmanto, lai salīdzinātu divus atšķirīgus objektus vai idejas, kas nosaka līdzvērtību starp abiem. Ir daudz veidu metaforas. Tos izmanto gan klasiskās retoriskās konstrukcijās, gan ikdienas ikdienišķajā valodā. Salīdzinājuma pakāpe nosaka, kāda veida metafora tā ir. Lai gan ir vairāk nekā duci atšķirīgu metaforu veidu, ir pieci galvenie veidi: alegoriskās, absolūtās, jauktās, paplašinātās un mirušās metaforas.
Alegorija ir metafora, kas izmanto paplašinātu stāstu, kas ilustrē divu lietu salīdzinājumu, izmantojot simbolus, nevis skaidrus vārdus. Literatūrā alegorija bieži vien atspoguļo konkrēta stāsta atklātos elementus, kā arī smalkus, niansētus komentārus par citiem notikumiem, ar kuriem autors vēlas parādīt līdzvērtību. Piemēram, romāna Lauva, Ragana un Drēbju skapis elements tiek uzskatīts par alegoriju par Kristus augšāmcelšanos.
Absolūto metaforu, salīdzinot ar citiem veidiem, nevar aptumšot vai samazināt. Absolūtā metafora ir vienkārša līdzvērtība, piemēram, gaismas apzīmēšana ar zināšanām vai sniegs, kas norāda uz tīrību. Absolūtās metaforas var būt simboliskas vai burtiskas, un tās atšķiras no cita veida metaforām ar to, ka tās nevar aizstāt ar citām metaforiskām konstrukcijām.
Jaukta metafora ir viens no visizplatītākajiem metaforu veidiem, tomēr tās var būt grūti saprotamas. Jaukta metafora ir divu pretrunīgu elementu sajaukums, kas pēc veida ir pilnīgi nekonsekventi, tomēr salīdzinājuma simboliskā nozīme joprojām tiek nodota. Dažreiz jaukto metaforu var izmantot apzināti, lai iegūtu efektu. Piemēram, “Sortimentā nav tādas vietas kā mājām” ir apvienotas divas labi zināmas idiomas.
Paplašināta metafora piedāvā sarežģītu salīdzinājumu ar vairākiem objektiem. Tas salīdzina primāro objektu ar simbolisko objektu, pēc tam salīdzina sekundāros objektus, kas saistīti ar primāro, ar citiem simboliskā objekta elementiem. Piemēram, Šekspīra slavenā “Visa pasaule ir skatuve, un vīrieši un sievietes ir tikai spēlētāji” ir paplašināta metafora, kurā “pasaule” un “skatuve” darbojas kā primārie objekti, savukārt “mēs” un “spēlētāji” attēlo sekundāros objektus.
Dead metafora piedāvā salīdzinājumu, kas nav simbolisks pēc formas, bet gan ar fizisko kustību. Mirusi metafora ir vienkārši salīdzinājums, kas paliek nepamanīts, jo metafora balstās uz salīdzinājumu, kas vienkārši ir kļuvis par valodas daļu. Tas bieži ietver idiomu izmantošanu. Piemēram, teikums “komiteja rīkos sanāksmi” ir nedzīva metafora attiecībā uz vārdu aizturēt. Komiteja nevar fiziski aptvert sanāksmi, taču šis vārds tiek lietots, lai pielīdzinātu fizisku darbību konceptuālai.