TJG Online
Savienotās Valstis

Ko nosaka ASV konstitūcijas 15. grozījums?

Īsā atbilde

ASV konstitūcijas 15. grozījums, ratificēts 1870. gadā, aizliedz federālajai valdībai un štatiem liegt pilsonim balsstiesības rases, ādas krāsas vai iepriekšējā verdzības stāvokļa dēļ un pilnvaro Kongresu šo aizliegumu īstenot ar likumu. Tas ir pēdējais no trim tā sauktajiem Rekonstrukcijas grozījumiem.

Trīs grozījumi veido vienu loģisku ķēdi. 13. grozījums (1865) atcēla verdzību, 14. grozījums (1868) noteica, ka ikviens ASV teritorijā dzimušais ir pilsonis un ka štati nedrīkst liegt vienlīdzīgu likuma aizsardzību, bet 15. grozījums (1870) pievienoja balsstiesību aizsardzību. Tie tapa pilsoņu kara beigu situācijā, kad dienvidu štatu atgriešanās savienībā tika sasaistīta ar šo grozījumu ratificēšanu.

Grozījuma formulējums ir negatīvs, un tieši tur slēpjas tā vājums. Tas nepiešķir tiesības balsot, bet aizliedz atteikt balsstiesības trīs nosauktu iemeslu dēļ. Tiklīdz štats atrada iemeslu, kas formāli nebija rase, aizliegums nedarbojās. No 19. gadsimta beigām dienvidu štati ieviesa nodevu par balsošanu, lasītprasmes pārbaudes, sarežģītas reģistrācijas procedūras, tā sauktās vectēva klauzulas un tikai baltajiem paredzētas partiju priekšvēlēšanas, un to visu papildināja vardarbība un ekonomisks spiediens. Rezultātā melnādaino vēlētāju īpatsvars vairākos štatos gadu desmitiem bija tuvu nullei, lai gan grozījums bija spēkā.

Praktisku spēku 15. grozījums ieguva teju simt gadus vēlāk, kad 1965. gadā tika pieņemts Balsstiesību likums (Voting Rights Act), kas ļāva federālajai valdībai tieši uzraudzīt štatu vēlēšanu noteikumus. Atsevišķi 1964. gadā 24. grozījums aizliedza nodevu par balsošanu federālajās vēlēšanās. 2013. gadā ASV Augstākā tiesa lietā Shelby County pret Holder atzina par novecojušu formulu, pēc kuras noteica, kuriem štatiem vēlēšanu noteikumu izmaiņas iepriekš jāsaskaņo, un tas šo uzraudzības mehānismu praktiski apturēja.

Kā tas izskatās salīdzinājumā ar Latviju

Latvijas Satversme iet pretējo ceļu: tā nosaka tiesības pozitīvi. Satversmes 6. pants paredz, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, bet 8. pants nosaka, ka vēlēt tiesīgi ir pilntiesīgi Latvijas pilsoņi no 18 gadu vecuma. Tāpēc atsevišķs aizliegums par rasi te nav bijis vajadzīgs: ierobežojumu var noteikt tikai ar likumu, un tam jāsaskan ar Satversmi kopumā.

Latvijas kontekstā aktuālā robežšķirtne ir cita: balsstiesības ir piesaistītas pilsonībai, tāpēc Latvijas nepilsoņi Saeimas un pašvaldību vēlēšanās nebalso. Citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri reģistrēti dzīvesvietā Latvijā, var balsot pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet ne Saeimas vēlēšanās. Vēlētāju uzskaiti un vēlēšanu norisi pārrauga Centrālā vēlēšanu komisija.

Ir arī organizatoriska atšķirība, kas izskaidro daudz: ASV vēlēšanu kārtību un vēlētāju reģistrāciju nosaka katrs štats atsevišķi, tāpēc iespējami ļoti atšķirīgi šķēršļi. Latvijā vēlētāju uzskaite ir centralizēta un balstīta Iedzīvotāju reģistrā, tāpēc atsevišķi reģistrēties vēlēšanām nav nepieciešams.

Ko visbiežāk pārprot

Pirmā kļūda ir domāt, ka 15. grozījums deva balsstiesības visiem. Sievietēm balsstiesības federālā līmenī nodrošināja 19. grozījums 1920. gadā, bet ASV pamatiedzīvotāji plaši ieguva pilsonību tikai ar 1924. gada likumu, un vairāki štati vēl gadiem pēc tam liedza viņiem balsot.

Otrā kļūda ir pieņemt, ka konstitūcijas norma darbojas pati no sevis. Šis grozījums ir mācību piemērs par pretējo: bez izpildes mehānisma, uzraudzības un tiesu prakses norma gadu desmitiem palika uz papīra. Tieši tāpēc grozījuma otrā daļa, kas dod Kongresam tiesības to īstenot ar likumu, vēsturiski izrādījās svarīgāka par pirmo.

Kā atšķirt 14. un 15. grozījumu

Tests ir vienkāršs: 14. grozījums ir par pilsonību un vienlīdzīgu attieksmi vispār, 15. grozījums ir tikai par balsošanu. Ja strīds ir par vienlīdzīgu attieksmi izglītībā, tiesā vai publiskajos pakalpojumos, tā ir 14. grozījuma lieta. Ja strīds ir par vēlētāju reģistrāciju, vēlēšanu apgabalu robežām vai balsošanas kārtību, tā ir 15. grozījuma un Balsstiesību likuma lieta.

Der atcerēties arī pašsaprotamo: ASV konstitūcijas normas Latvijā nerada nekādas tiesības vai pienākumus. Tās noder kā salīdzinājums un vēstures piemērs, nevis kā avots, uz kuru varētu atsaukties Latvijas iestādē.

Avoti