TJG Online
Izglītība un apmācība

Kā Latvijā iegūst atkarību jomas speciālista kvalifikāciju?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Latvijā ar atkarību ārstēšanu un konsultēšanu strādā vairāku profesiju speciālisti: ārsts narkologs, psihologs, psihoterapeits, sociālais darbinieks un konsultants ar papildu apmācību atkarību jomā. Katrai profesijai ir sava izglītības prasību kopa un sava sertifikācijas kārtība, un tieši tāpēc viens nosaukums vēl neko nepasaka par to, ko speciālists drīkst darīt.

Medicīniskais ceļš ir visgarākais. Vispirms jāiegūst ārsta kvalifikācija, pēc tam jāpabeidz rezidentūra attiecīgajā specialitātē, un tikai pēc tam ārsts var strādāt ar atkarības slimībām. Ārstniecības personu sertifikāciju un resertifikāciju Latvijā organizē profesionālās ārstu organizācijas sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību, un sertifikāts ir periodiski jāatjauno, uzkrājot tālākizglītības punktus. Ārsts narkologs ir vienīgais no šeit minētajiem speciālistiem, kurš drīkst nozīmēt medikamentozu ārstēšanu, piemēram, abstinences vai aizvietojošo terapiju.

Psihologa darbību regulē Psihologu likums. Lai strādātu patstāvīgi, ir vajadzīgs maģistra grāds psiholoģijā, uzraudzīta prakse un ieraksts psihologu reģistrā; darbības jomas reģistrā ir nodalītas, tāpēc tajā redzams, kurā jomā speciālists ir tiesīgs strādāt. Psihoterapeita kvalifikāciju iegūst papildus pamatprofesijai, vairāku gadu garumā apgūstot konkrēta terapijas virziena programmu, kurā ietilpst arī personīgā terapija un supervīzija.

Sociālā darba un konsultēšanas ceļš ir izplatīts rehabilitācijas centros un pašvaldību sociālajos dienestos. Sociālajam darbiniekam nepieciešama akreditēta augstākās izglītības programma sociālajā darbā, savukārt apzīmējumu „atkarību konsultants“ praksē lieto speciālisti, kuri papildus pamatizglītībai ir apguvuši specializētas programmas, piemēram, Minesotas modeļa vai motivējošās intervēšanas kursus. Šādas programmas parasti ietver praksi, supervīziju un noslēguma pārbaudījumu, ko organizē pati mācību iestāde vai profesionālā biedrība.

Ja mērķis ir strādāt šajā jomā, secība parasti ir šāda. Vispirms jāizvēlas pamatprofesija, jo tieši tā nosaka, vai vēlāk būs iespējams nozīmēt ārstēšanu, veikt psiholoģisko izpēti vai vadīt sociālās rehabilitācijas procesu. Pēc tam jāiegūst attiecīgais grāds akreditētā programmā. Tikai trešajā solī ir jēga maksāt par specializētiem atkarību kursiem, jo bez pamatprofesijas tie nedod tiesības strādāt patstāvīgi. Ceturtais solis ir regulāra supervīzija, kas šajā jomā nav formalitāte: darbs ar recidīviem un ar klienta ģimeni ātri noved pie profesionālās izdegšanas.

Biežākā kļūda ir samaksāt par īsu tiešsaistes kursu ar skanīgu sertifikāta nosaukumu un pieņemt, ka ar to pietiek, lai pieņemtu klientus. Pirms maksāšanas ir vērts noskaidrot, vai programma ir licencēta vai akreditēta, cik daudz stundu veido praktiskā daļa, vai ir paredzēta supervīzija un vai iegūtais dokuments ir atzīts darba devēju vidū. Darbam valsts finansētās rehabilitācijas programmās prasības parasti ir stingrākas nekā privātpraksē, jo tās nosaka pakalpojuma iepirkuma vai līguma nosacījumi.

Jāatceras arī tas, ka atkarību konsultanta darbs bieži pārklājas ar citu speciālistu kompetenci. Konsultants var motivēt klientu uzsākt ārstēšanu, uzturēt atveseļošanās plānu un strādāt ar tuviniekiem, taču viņš nediagnosticē slimību, nenozīmē medikamentus un neveic psihoterapiju, ja vien nav ieguvis attiecīgu atsevišķu kvalifikāciju. Skaidri norobežota kompetence aizsargā gan klientu, gan pašu speciālistu.

Kā pārbaudīt speciālista kvalifikāciju

Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrs ir publiski pieejams, un tajā var pārliecināties, vai ārstam ir spēkā esošs sertifikāts un kurā specialitātē. Psihologu reģistrs ļauj pārbaudīt, vai psihologam ir tiesības strādāt konkrētā darbības jomā. Abas pārbaudes aizņem dažas minūtes, un tās ir vērts veikt pirms pirmās apmaksātās konsultācijas.

Ja speciālists sevi dēvē par konsultantu, bet neatrodas nevienā reģistrā, tas pats par sevi vēl nenozīmē pārkāpumu, jo šis apzīmējums nav reglamentēts tāpat kā ārsta profesija. Tomēr klientam ir tiesības jautāt, kāda ir speciālista izglītība, kurš supervizē viņa darbu, kā tiek nodrošināta konfidencialitāte un kādos gadījumos viņš klientu nosūtīs pie ārsta.

Kad jāvēršas pie ārsta, nevis pie konsultanta

Ir situācijas, kurās konsultēšana nav pirmais solis. Smaga abstinence, krampji, apjukums, pašnāvnieciskas domas, blakusslimības vai grūtniecība prasa ārsta iesaisti, jo atteikšanās no dažām vielām bez medicīniskas uzraudzības ir bīstama dzīvībai. Šādos gadījumos jāvēršas pie ārsta narkologa vai neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.

Šis apraksts ir vispārīgs un neaizstāj individuālu ārsta konsultāciju. Informāciju par valsts apmaksātajiem atkarību ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumiem un to saņemšanas kārtību publicē Nacionālais veselības dienests un Slimību profilakses un kontroles centrs.

Ko darba devēji pārbauda praksē

Rehabilitācijas centri un sociālie dienesti visbiežāk prasa trīs lietas: dokumentu par pamatizglītību attiecīgajā profesijā, apliecinājumu par specializēto apmācību ar stundu skaitu un pierādījumu, ka darbs tiek supervizēts. Papildus var tikt prasīta izziņa par sodāmības neesamību, ja darbs saistīts ar nepilngadīgajiem.

Pieredze pašam atveseļošanās procesā daudzās programmās tiek vērtēta kā priekšrocība, taču tā neaizstāj izglītību un pati par sevi nedod tiesības sniegt maksas pakalpojumu.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Izglītība un apmācība Sadaļas jautājumi ar burtu L Ziņot par neprecizitāti