Cik bieži cukura diabēta dēļ nepieciešama amputācija?

Ceļš uz amputāciju parasti ir garš un sastāv no vairākiem savstarpēji pastiprinošiem faktoriem. Ilgstoši paaugstināts glikozes līmenis bojā perifēros nervus, un attīstās neiropātija, kuras dēļ cilvēks vairs nejūt sāpes, spiedienu un temperatūru. Tas nozīmē, ka neērts apavs, akmentiņš zeķē vai neliels iegriezums paliek nepamanīts. Vienlaikus diabēts bojā asinsvadus, un sašaurinātas artērijas nespēj piegādāt pietiekami daudz asiņu brūces dzīšanai. Pievienojoties infekcijai, veidojas diabētiskās pēdas čūla, kas var skart dziļākos audus un kaulu, un tieši neārstēta vai novēloti ārstēta čūla ir biežākais iemesls, kāpēc tiek lemts par amputāciju.

Skaitļi par amputāciju biežumu dažādās valstīs un gados atšķiras, jo tie ir atkarīgi no aprūpes organizācijas, specializētu diabētiskās pēdas kabinetu pieejamības un asinsvadu ķirurģijas iespējām. Latvijā datus par cukura diabēta izplatību un ar to saistītām komplikācijām apkopo Slimību profilakses un kontroles centrs, bet informāciju par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem publicē Nacionālais veselības dienests. Tieši šajos avotos meklējami aktuālie rādītāji, jo vecākos rakstos bieži pārstāstīti citu valstu novecojuši dati. Vispārējā tendence valstīs ar labi organizētu aprūpi ir amputāciju skaita samazināšanās, un to skaidro ar agrīnu skrīningu un daudzdisciplīnu komandu darbu.

Profilakse balstās uz divām daļām. Pirmā ir slimības kontrole kopumā: glikozes līmeņa un glikētā hemoglobīna uzraudzība, asinsspiediena un holesterīna korekcija, smēķēšanas atmešana, kustības un svara kontrole. Smēķēšana ir īpaši nozīmīgs riska faktors tieši kāju asinsrites dēļ. Otrā daļa ir pēdu aprūpe: ikdienas apskate, arī starp pirkstiem un pēdas apakšā ar spoguļa palīdzību, ādas mitrināšana, nagu pareiza apgriešana, piemērotu, neberzošu apavu izvēle un atturēšanās no staigāšanas basām kājām. Vismaz reizi gadā ārstam jāpārbauda pēdu jutība un pulss, bet cilvēkiem ar jau esošu neiropātiju vai asinsrites traucējumiem pārbaudes vajadzīgas biežāk.

Ja uz pēdas ir parādījusies brūce, rīcības secība ir svarīgāka par jebkuru mājas līdzekli. Vispirms brūci nosedz ar tīru pārsēju un samazina slodzi uz to, proti, iespēju robežās neuzkāpj uz skartās vietas. Tad tajā pašā vai nākamajā dienā jāpiesakās pie ģimenes ārsta vai diabētiskās pēdas kabinetā, jo nejutīgas pēdas brūce bez uzraudzības var padziļināties dažās dienās. Uz vizīti jāņem līdzi arī apavi, kuros ikdienā staigā, jo bieži tieši tie ir cēlonis. Pašam nedrīkst griezt radzi, plēst ādu, dedzināt vai likt spirta kompreses, un nedrīkst gaidīt, kamēr parādīsies sāpes, jo neiropātijas gadījumā tās var neparādīties vispār. Ja jau ir bijusi čūla vai amputācija, ārsts parasti nosaka regulāru uzraudzību un individuāli pielāgotus apavus vai ieliktņus.

Biežs maldīgs priekšstats ir tas, ka amputācija ir neizbēgama diabēta sastāvdaļa vai, otrādi, ka neliela brūce uz pēdas nav nopietna. Patiesība ir pa vidu: lielākā daļa cilvēku ar diabētu nekad nepiedzīvos amputāciju, bet jebkura brūce uz nejutīgas pēdas ir jāvērtē ārstam, un ne pašārstēšanās, ne gaidīšana šeit nepalīdz. Ja parādās apsārtums, pietūkums, nepatīkama smaka, strutas, melnējoša āda vai paaugstināta temperatūra, palīdzība jāmeklē nekavējoties. Savlaicīgi uzsākta ārstēšana, tostarp slodzes atslogošana, infekcijas kontrole un nepieciešamības gadījumā asinsrites atjaunošana, bieži ļauj kāju saglabāt. Šis teksts ir vispārīgs skaidrojums un neaizstāj ārsta konsultāciju.