Eiro izsoles spēle: kāpēc solītājs pārmaksā

Atjaunināts 2026. gada 19. septembrīPublicēts 2022. gada 15. jūlijā 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Tā ir spēļu teorijas demonstrācija, kurā izsolē pārdod vienu naudas vienību ar noteikumu, ka maksā arī otrs augstākais solītājs. Katrs solis atsevišķi šķiet racionāls, bet rezultātā abi solītāji samaksā vairāk, nekā balva ir vērta.

Spēles noteikumi ir vienkārši. Izsolītājs piedāvā vienu eiro monētu. Sola parastā kārtībā, un katram nākamajam solījumam jābūt augstākam par iepriekšējo, bet monētu saņem tikai uzvarētājs. Atšķirība no ierastas izsoles ir viena: arī otrais augstākais solītājs samaksā savu solīto summu un nesaņem neko. Šo modeli 20. gadsimta septiņdesmitajos gados aprakstīja ekonomists Mārtins Šubiks, un angliski to sauc par dolāra izsoli.

Sākums izskatās izdevīgs. Solīt piecus centus par eiro ir acīmredzami labs darījums, tāpēc solītāji pievienojas viegli. Grūtības sākas brīdī, kad solījumi tuvojas eiro vērtībai. Ja jūs esat otrais ar deviņdesmit centiem, jums ir izvēle: apstāties un zaudēt deviņdesmit centus vai solīt vienu eiro un vismaz saņemt monētu pretī. Otrā izvēle šķiet labāka, un tieši tāpēc solīšana neapstājas pie saprātīgās robežas.

Pēc eiro robežas pārsniegšanas loģika nemainās, tikai jautājums vairs nav par ieguvumu, bet par mazāku zaudējumu. Solītājs, kurš piedāvā 1,10 eiro, zaudē desmit centus, bet solītājs, kurš apstājas pie 1,05 eiro, zaudē visu savu summu un neiegūst neko. Katrs nākamais solis tiek pamatots ar jau iztērēto naudu, un tieši tas ir slazda kodols. Ekonomikā šo domāšanas kļūdu sauc par neatgūstamo izmaksu maldiem, psiholoģijā par saistību eskalāciju.

Spēle nav akadēmisks kuriozs. Tā pati struktūra atkārtojas tiesvedībā, kur abas puses maksā advokātiem neatkarīgi no iznākuma, publiskā iepirkuma konkursos, kur sagatavošanās izmaksas zaudētājam neviens nesegs, interneta izsolēs ar maksas solīšanas žetoniem, cīņā par vienu klientu ar aizvien lielākām atlaidēm, kā arī politiskās konfrontācijās, kur atkāpšanās cena ir reputācija. Pazīme visur ir viena: zaudētājs arī maksā.

Izeja no slazda jāsagatavo pirms iesaistīšanās, nevis tā vidū. Praktiski tas nozīmē noteikt maksimālo summu un pierakstīt to pirms solīšanas sākuma, noteikt laika vai izmaksu robežu, pie kuras projekts tiek pārtraukts neatkarīgi no jau ieguldītā, un vērtēt katru nākamo lēmumu tikai pēc nākotnes ieguvumiem un izmaksām. Jau iztērētā nauda lēmumā nedrīkst piedalīties, jo atgūt to vairs nav iespējams.

Auditorijās šo spēli izmanto tieši tāpēc, ka rezultāts atkārtojas gandrīz vienmēr: izsolītājs nopelna, jo saņem abas summas, bet divi saprātīgi cilvēki samaksā vairāk nekā balvas vērtība. Ja esat jau iekšā un saprotat, kas notiek, vienīgais aukstasinīgais gājiens ir pārtraukt uzreiz un pieņemt jau radušos zaudējumu, jo katrs nākamais solis to tikai palielina. Vēl labāk ir vienoties ar otru pusi un izbeigt sacensību, ko biznesā sauc par izlīgumu, bet izsolē tas parasti nav iespējams.

Kā to pamanīt savā uzņēmumā

Brīdinājuma frāzes ir atpazīstamas: „mēs jau esam ieguldījuši par daudz, lai apstātos“, „vēl viens ceturksnis, un atmaksāsies“, „ja pametīsim tagad, viss būs bijis velti“. Katrā no tām lēmums tiek pamatots ar pagātni, nevis ar sagaidāmo rezultātu.

Pretlīdzeklis ir procedūra, nevis griba. Lielos projektos noder iepriekš definēti pārskata punkti, kuros neatkarīgs vērtētājs, kas nav projekta autors, izlemj, vai turpināt. Tāpat palīdz atsevišķa atbildība par pārtraukšanu, lai atteikšanās netiktu uztverta kā personīga sakāve.

Ar ko šo spēli nejaukt

Tā nav tas pats, kas ieslodzītā dilemma. Tur abi spēlētāji izvēlas vienlaikus un otra gājienu neredz, bet eiro izsolē gājieni ir secīgi un publiski, un problēmu rada tieši pakāpeniska iesaistīšanās.

Tā nav arī parasta izsole. Parastā izsolē zaudētājs nemaksā neko, tāpēc pārsolīšana pāri vērtībai ir daudz retāka. Ja platforma prasa maksu par katru solījumu vai par žetoniem, ekonomiski jūs atrodaties eiro izsolē, nevis parastā tirgū, un to ir vērts saprast pirms reģistrēšanās.

Kur to redz ikdienā

Patērētājam līdzīga loģika parādās maksas solīšanas vietnēs, biļešu izsolēs ar pakāpenisku cenas kāpumu un dažās azartspēļu formās, kur ieguldītais laiks un nauda mudina turpināt. Latvijā pārmērīgi agresīvas tirdzniecības prakses uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, un sūdzību par maldinošu piedāvājumu var iesniegt tam.

Uzņēmumā tas pats parādās kā projekts, ko neviens neuzdrošinās apturēt. Palīdz vienkāršs jautājums sanāksmē: ja šodien sāktu no nulles un šā projekta vēl nebūtu, vai mēs tajā ieguldītu naudu? Ja atbilde ir noliedzoša, turpināšanas iemesls ir pagātne, nevis aprēķins.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Bizness un ekonomika Sadaļas jautājumi ar burtu E Ziņot par neprecizitāti