Kas ir GAO un kas Latvijā pilda tā lomu?

Visizplatītākais maldīgais priekšstats ir, ka Valsts kontrole var uzlikt sodu, atlaist amatpersonu vai atcelt iestādes lēmumu. Tā nevar neko no tā. Tās instruments ir revīzijas ziņojums ar ieteikumiem, atzinums par pārskatu un, ja konstatētas pazīmes par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, materiālu nodošana tiesībaizsardzības iestādēm.

Ieteikumu izpilde ir atsevišķs un praktiski svarīgākais posms. Valsts kontrole seko, vai ieteikumi ir ieviesti, un šo informāciju publisko. Lasot revīzijas ziņojumu, visinteresantākā daļa parasti nav konstatējums, bet tas, ko revidētā iestāde atbildējusi un kādā termiņā apsolījusi ko mainīt.

Valsts kontrole neizskata privātpersonu sūdzības par attieksmi vai konkrētu lēmumu. Ar to jāvēršas pie pašas iestādes, augstākā iestādē vai pie tiesībsarga. Informāciju par iespējamu resursu izšķērdēšanu gan var iesniegt, un Valsts kontrole to var ņemt vērā, plānojot revīzijas.

Pirmkārt, ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Atšķirība ir principiāla: Valsts kontrole ir revidents bez piespiedu pilnvarām, KNAB ir izmeklēšanas iestāde, kas veic operatīvo darbību un ierosina lietas. Tests: ja runa ir par to, vai nauda izlietota lietderīgi, tā ir Valsts kontrole. Ja par to, vai kāds ņēmis kukuli, tas ir KNAB.

Otrkārt, ar Eiropas Revīzijas palātu, kas revidē ES budžetu. Latvijā izlietotos ES fondu līdzekļus var vērtēt abas iestādes, bet no dažādiem skatpunktiem. Vienkāršais tests ir naudas izcelsme un adresāts: ja ziņojums adresēts Saeimai, tā ir Valsts kontrole, ja Eiropas Parlamentam un Padomei, tā ir Revīzijas palāta.

Treškārt, ar zvērinātu revidentu. Komercsabiedrību gada pārskatus revidē privātpraksē strādājoši zvērināti revidenti, nevis Valsts kontrole. Valsts kontroles darbs skar publisko naudu, tostarp pašvaldības un valsts kapitālsabiedrības, nevis privātu uzņēmumu naudu.

Revīzijas ziņojumi ir viens no nedaudzajiem publiski pieejamajiem avotiem, kur detalizēti aprakstīts, kā konkrēta valsts vai pašvaldības funkcija tiešām darbojas, ar skaitļiem un procesa aprakstu. Cilvēkiem, kas raksta projektu pieteikumus, strādā ar publiskajiem iepirkumiem vai gatavojas iesniegumam pašvaldībā, tas ir noderīgāks materiāls nekā pati iestādes mājaslapa.

Viens praktisks padoms par lasīšanu: revīzijas ziņojumā vienmēr ir revidētās iestādes viedoklis un atrunas. Virsraksti presē parasti atspoguļo tikai konstatējumus, tāpēc oriģinālais ziņojums bieži sniedz daudz precīzāku ainu nekā ziņa par to.

Gan GAO, gan Valsts kontrole darbojas pēc augstāko revīzijas iestāžu starptautiskās organizācijas INTOSAI standartiem, un tieši tāpēc to ziņojumu struktūra ir tik līdzīga. Neatkarības pamatprincipi šiem standartiem ir kopīgi: brīva revīziju izvēle, pieeja informācijai, aizsargāts iestādes vadītāja statuss un tiesības publicēt rezultātus.

Robeža, kas jāatceras: revīzija vērtē pagātni un procesu, nevis politikas saturu. Valsts kontrole nevar pateikt, vai valdībai vajadzēja izvēlēties citu politiku, tikai to, vai izvēlētā tika īstenota likumīgi un vai rezultāts atbilst ieguldītajiem līdzekļiem. Šī atšķirība bieži pazūd publiskajā diskusijā.